Jobanie kropļi! un es pat netaisos atvainoties par savu leksiku. Es tiešām nesaprotu tos cilvēkus! Gāju pa ielu, un tas neattīstītas tirliņš krīt virsū, lai apskautu. Laicīgu palēcu malā, jo to glūnošo skatienu biju jau piefiksējusi iepriekš. Nahuj tā ir jādara?! Kroņa numurs bija kādu mēnesi atpakaļ, kad garām ejošais čalis centās iegrābties kājstarpē, cik nu tas vsp iespējam, ja man mētelis ir līdz ceļiem, piedevām pie otras rokas turot savu draudzenīti. Tā vien gribās tādiem indivīdiem uzsūtīt niknu, nogribējušos pediņu baru, lai tad kāds gūst slimīgu baudu uz viņu rēķina. Tādos brīžos man naturāli gribās izvemties. Tas ir tik pretīgi! Ir taču tik daudzas tādas, kuras var aiztikt, mīcīt un beigās arī izdrāzt, kāpēc jātraumē visi citi? Jo mani tas tiešām traumē, jo vienmēr ieturu distanci, pat ar paziņām, draugiem utt, kur nu vēl svešiniekiem. Man riebjas, ja cilvēki neuztver vai nerespektē šo attālumu.