Pēc pamatīgas izbļaustīšanās, raudāšanas, nekoordinētas gaisa diriģēšanas, paniskas draudēšanas un izmisīgas solīšanas visi beidzot savākuši mantiņas un aizbraukuši sēdēt zaļumos, bet galvā vēl tagad dun. Kā man pietrūka šādas vienpatības. Ilgstoši nevaru dzīvot bez šī iekapsulētā klusuma un miera apkārt. Gribās doties melnā pastaigā ar šaujamo rokā. Ižšaut pret debesīm, lai pēkšņo klusumu varētu saskaitīt, bet ir par karstu, lai uzvilktu mēteli un zābakus smagus, tāpēc tukšošu māsas barčiku.