Ieejot mājā man riebjas tur pretī stāvoša pastkastīte, kas mūždien ir pilna, bet atveru to tikai, kad krāsainā makulatūra uz draņķīga papīra krīt no tās laukā. Parasti tā vien gribas visu to kaudzi ar man nedomātām vēstulēm, reklāmām, uzbāzīgiem piedāvājumiem, rēķiniem izmest turpat līdzās esošajā miskastē, neizlasot ne rindiņas, nepārcilājot un nešķirojot.
Adresāts nav sasniedzams. Tā nu tas ir pieņemts trīsdesmit ceturtā dzīvokļa iemītniekiem.
Ieejot pa durvīm es gribu būt viena – bez svešinieku klātbūtnes, viņu solījumiem, dogmām, pieprasījumiem, saukļiem un neglītajiem attēliem. Viņiem nav tiesību ienākt neaicinātiem.