Manī vairs nav naida, lai teiktu tāds lietas: man riebjas tie iedomīgie un pārgudrie, savās debesīs dzīvojošie plakantārpi, kas iedomājušies, ka viņu sīkās dzīvītes ir ko vērtas. Nav arī gribas ienīst visus šos komerciālos svētkus, masu pakļaušanos trulajai pop kultūrai, kurā ir tik ērti nedomāt, aklu dzīšanos pēc naudas un labākas dzīves, jaunas dzīvības radīšanu, kas tiek atlikta līdz brīdim, kad būs igādāts lielāks televizors, veļasmašīna un blenderis, padarot cilvēka dzīvību nenozīmīgu šo sadzīves štruntu priekšā...
Vienu brīdi domāju, ka tā ir iecietība. Smieklīgi. Sērga, saukta apātja. Man nospļauties par to visu, arī pr savu sīko un nenozīmīgo dzīvīti. Viss jau ir aprēķināts un izkaukulēts, vajag tikai dzīvot. Es negribu.