Ever After -

Man te pirms nedēļas laikam pārmeta to, ka esmu monogāms un vispār pārāk normāls; kas? cibas kailais karalis, protams; bet tā jau nav, ka tur būtu kaut kas objektīvs, piemēram, es sevī redzu visai dzīvniecisku, pat primitīvu vilku tēviņu, kurš diezgan likumsakarīgi dzen prom no sava bara jeb ietekmes sfēras visādus bezkaunīgus, klaiņojošus krančus utml. dieva/dabas nepieņemtus īpatņus ar iluzorām pretenzijām un ekspektācijām, kas rodas selektīvos un vienpusēji interpretētos priekšstatos par pagātni. Tādi, savukārt, rodas, kad cilvēkam ilgstoši nav darba un nekādu pasaulīgo pienākumu: viņš tik daudz sava "brīvā" laika pavada dažāda rakstura eskeipismā, atkarībās un fantāzijās par vēlamo un patīkamo (psihe to, protams, pieprasa, kā aizsargmehānismu pret komfortu graujošo realitāti), ka imagināras drāmas iegūst titāniskas proporcijas, bet atkarību vēji ego kuģīti visu laiku dzen atpakaļ pie tā paša krasta, kurā tu pirmoreiz palmu ēnā vēnā iedūri kokosriekstu pienu. Cilvēks, kurš dažādu neveselīgu aizraušanos rezultātā ieguvis imunitāti pret paškritiku, daudz labprātāk atgriežas un kavējas pie tiem pieredzes fragmentiem, kuros pats sevi novērtē atzinīgi, bet saulainā atmiņā vislabāk saglabājas tādas lietas kā mīlēšanās, apreibinošu vielu lietošana, saviesīgi pasākumi, kuros tu esi uzmanības centrā un nedabū pa purnu, sirsnīgas sarunas pie tējas, brokastis bez paģirām pēc izsmeļošas uzdzīves utt. utjpr. ne jau pārdozēšanas, krāpšanas, krāpšanu veicināšanas, venēriskās slimības un to izplatīšana, līdzatkarīgo spīdzināšana, socializācijas un pašpietiekamības feili u.c. čerņa. Tāpēc "atklātība" nenozīmē "godīgumu", tāpēc