Priekšvēsture.
Septembra sākuma pieteicos studijām filozofijas bakalaura neklātienes programmā. Neklātienes grupa netika nokomplektēta, jo (it kā) pietrūka cilvēku, tādēļ man piedāvāja vietu klātienes grupā budžeta vietā. Brīdi pasvārstījos un piekritu - galu galā, ja par to nekas nav jāmaksā, tad kādēļ gan nepamēģināt.

Tagadne.
Sesija strauji tuvojas un izjūtas ir stipri līdzīgas, kā iepriekšējās sesijas laikā - šķiet, ka klātienes grupa tomēr man nav derīga. Tikai nepārprotiet - daudzas lekcijas bija ļoti interesantas. Citas gan ne tik ļoti. Taču sesija mani nudien neinteresē.

Problēmas.

Laiks.
Lekciju apmeklēšana prasa 15 stundas nedēļā. Ja ieskaita starpbrīžus, kuros tik tikko pietiek laika aiziet paēst, tad sanāk 18 stundas nedēļā. Darbā oficiāli jāstrādā 6 stundas dienā, t.i., 30 stundas nedēļā. Taču dēļ lekciju apmeklējuma sanāk knapi 4 stundas dienā. Šmaucos. Bet, tā kā ēst gribas, darbu pamest netaisos.

Studiju programma ir paredzēta 40 tundām nedēļā - puse lekcijas, puse mājasdarbi, tekstu lasīšana un tamlīdzīgs darbs. Vakarā, mājās pirms gulētiešanas man paliek maksimums 4 stundas laika. Tātad, ja es visu šo laiku ziedoju mācībām, tad visi referāti un mājasdarbi ir laicīgi nodoti. Protams, ka es negribu visu savu vakarā atlikušo laiku ziedot mācībām - tomēr vakariņas jāpaēd, jāatslābinās pēc dienas stresa. Kaut kādu laiku gribas ziedod ģimenei, draugiem. Kaut kādu laiku gribas atlicināt ģitārspēlei, kādai grāmatai un siltai vannai. Rezultātā mājās ziedoju laiku mācībām tikai atsevišķos gadījumos, kad pagadās kas pietiekami interesants. Teorētiski varētu izmantot studijām (lasīšanai) arī to laiku, ko pavadu sabiedriskajā transportā. Taču, diemžēl, iespēja apsēsties rodas ļoti reti, un kājās stāvot lasīt ir ļoti nogurdinoši.

Darba specifika nozīmē, ka ik pa laikam būs komandējums, ik pa laikam gadīsies kāda ķibele, un tad man būs steidzīgi jādodas uz ofisu visu savest kārtībā. Tas nozīmē vēl papildus kavētas lekcijas, ja neskaita tās, kuras vienkārši noguļu. Pilna laika klātienes studiju programma vienkārši nav paredzēta strādājošam cilvēkam. Protams, var jau kaut kā izšmaukt, bet ir tādi mācību priekšmeti, kur gribot negribot ir jāiegulda daudz laika, lai varētu veiksmīgi tikt galā ar sesiju.

Mācību procesa organizācija.
Mācības organizētas tādā veidā, ka kaut kāda laika patēriņa optimizācija ir diezgan neiespējama. Pirmkārt, jau galvenā mācību forma ir lekcija. Tas nozīmē, ka:
1)pasniedzējs runā daudz lēnāk, nekā ir iespējams lasīt tekstu;
2)pasniedzējs runā daudz lieka - liriskas atkāpes, atkārtošanās;
3)ja grib saglabāt pasniedzēja runāto vēlākai izmantošanai, tad tas ir pašam jāpieraksta, vēlāk tērējot daudz laika, lai atšifrētu rokrakstu. No copy->paste.

Protams, ir izņēmumi - atsevišķi pasniedzēji, kas runā pietiekami koncentrēti un skaidri. Ir pasniedzēji, kuri piedāvā studiju materiālus ērti lietojamā rakstītā formā internetā (šajos gadījumos uz lekcijām nemaz nav vērts iet). Taču kopējā tendence ir tāda, ka lekcijās tiek bezmērķīgi iztērēts ļoti daudz laika. Kā lai to pasaka, mmm, ja grāmatā vai internetā izdodas atrast informāciju, kas jau ir zināma, vai kas nav saistoša, tad var vienkārši pāršķirt citu lapu, citu nodaļu, vai paņemt citu grāmatu vai aiziet uz citu mājaslapu. Pasniedzēju nevar "patīt uz priekšu", kad tas ir aizpļāpājies neceļos, nevar apklusināt, kad gribas apdomāties. Faktiski, vienīgā lieta, kur pasniedzēji patiešām ir kaut kam derīgi, ir jautājumu uzdošanai.

Pasniedzēju vidū ir pārāk maza konkurence un pārāk maza motivācija (financiāla?), lai nodrošinātu labu pasniegšanas kvalitāti, t.i., lai pasniegtu cilvēki, kas tam ir pietiekami labi sagatavojušies. Ir pārāk daudz studentu uz vienu pasniedzēju, lai pasniedzējs varētu izpatikt visu studentu interesēm.

Kas attiecas uz mājasdarbiem, tad arī tur ir daudz organizācijas problēmu, kas prasa patērēt daudz laika un rada nevajadzīgu stresu.
Pirmkārt, ir gadījumi, kad studenta atzīmes ir atkarīgas no izpildīto mājasdarbu skaita, līdz ar to students pats nevar izvēlēties, kurus mājasdarbus tam ir nepieciešams pildīt. Students ir spiests pildīt arī tos mājasdarbus, kur nepieciešamais zināšanu/iemaņu līmenis ir zemāks par studenta spējām - lieks darbs. Otrkārt, ir problēmas ar mājasdarbos nepieciešamo literatūru. Visbiežāk to ir iespējams dabūt tikai bibliotēkā, kur tā ir pieejama ļoti ierobežotā skaitā, un to nav pat iespējams paņemt uz mājām. Bez tam, apsniedzēji ļoti bieži mēdz nosaukt literatūras nosaukumu un autoru, nepacenšoties to uzrakstīt. Tas rada zināmas grūtības, ja neizdodas šos nosaukumus paturēt atmiņā, un vēl papildus problēmas cenšoties atšifrēt kāda ārzemju autora uzvārda rakstību.

Atzīmes, vērtēšana.
Sesija vēl nav sākusies, tādēļ pagaidām atturēšos pārlieku kritizēt studentu vērtēšanas sistēmu. Taču tik daudz gan gribu pateikt ka, vismaz filosofijas fakultātē būtu muļķīgi vērtēt studenta faktu zināšanas. Iemaņas, prasme iegūt un pielietot savas zināšanas - tas ir tas, ko būtu jāvērtē, un, patiesībā, tas, ko lielākā daļa pasniedzēju arī sola darīt. Bet te nu parādās problēma - kā pārbaudīt studenta spējas pielietot savas prasmes, ja vienīgā problēma, kas studentam eksāmenā ir jārisina, ir "kā dabūt lielāku atzīmi". Jo nekas cits, kā vienīgi atzīmes lielums, no studenta darbības eksāmenā nav atkarīgs - piedāvātās problēmas pārsvarā ir mākslīgas / novecojušas / neaktuālas / neauglīgas - nekāda īsta labuma no to risināšanas nav. Līdz ar to rodas šaubas, vai spēja dabūt labu atzīmi ir kaut kādā veidā saistīta ar spēju risināt reālas problēmas.

Izvēles principi.
Es esmu programmētājs, sistēmanalītiķis. Esmu pieradis nepārtraukti izvēlēties līdzekļus, kas, manuprāt, vislabāk palīdzēs atrisināt problēmu - izvēlēties programmēšanas valodu, kurā visvieglāk panākt vēlamo rezultātu, izvēlēties, kā projektēt/strukturēt sistēmu, lai tā būtu ātri uztaisāma, viegli labojama un pielāgojama, un pildītu tai uzticēto uzdevumu. Esmu pieradis atrast un novērst kļūdu cēloņus. Būtībā tas nozīmē savākt informāciju par problēmu, un, kad informācijas ir pietiekami daudz, to analizēt, sakārtot, lai varētu izprast problēmas būtību, un tad veikt pamatotu izvēli, lai problēmu atrisinātu. Lielākā daļa zināšanu, kas ir cilvēces rīcībā, ir iegūtas šāda procesa rezultāta - cenšoties ievākt informāciju, lai varētu atrisināt problēmu. Šajā kategorijā noteikti ietilpst zināšanas, kura iegūtas cenšoties apmierināt zinātkāri - tā, niekošanās tīri aiz intereses. Protams, ir daļa zināšanu, kuras radušās nejauši, t.i., cenšoties rast risinājumu problēmai A, netīšam atrod risinājumu problēmai B.

Kāds tam visam sakars ar universitāti?
Pirmkārt jau tāds, ka universitātē pārsvarā nodarbojas nevis ar zināšanu meklēšanu, lai atrsinātu problēmu, bet gan ar esošo zināšanu strukturēšanu un pavairošanu, t.i., pārstāstīšanu pēc iespējas vairāk cilvēkiem. Ja šajā pārstāstīšanas gaitā aizmirst pieminēt, kam šīs zināšanas ir paredzētas, t.i., kādas problēmas tās atrisina, vai kādu problēmu risināšanas gaitā tās ir atrastas, tad gribot negribot rodas iespaids, ka tās ir bezjēdzīgas, nekam nevajadzīgas.

Otrkārt, tā kā esmu pieradis pats izvēlēties līdzekļus, ar kuriem risināt savas problēmas, tad man ir grūti pieņemt, ka universitāte to izvēlas manā vietā, tā, it kā zinātu, kas man konkrētajā mirklī ir vajadzīgs. Neviens man nepajautā, vai man patreiz ir nepieciešams studēt latīņu valodu. Nu skaidrs, ka nav - kad būs nepieciešams, tad studēšu. Taču universitāte piedāvā mācību programmas pakās (kursos, semestros) - ja gribi studēt vienu priekšmetu, nāksies studēt arī visus pārējos. Nav brīnums, ka es bieži izvēlos neapmeklēt lekcijas vai nepildīt mājasdarbus, tā vietā izvēloties darīt lietas, no kurām labums ir uzreiz, un tiek atrisināta aktuāla problēma - piemēram, paēdu vakariņas vai darbā salaboju kādu gļuku, kura dēļ daudzi cilvēki plēš matus un skaita zaudēto laiku un naudu. Un, protams, pie vainas ir arī šis efekts.

Kopsavilkums.
Ko man tagad iesākt? Droši vien jākārto eksāmeni priekšmetos, kas man šķiet interesanti un vajadzīgi, un kuriem pietiek laika, netērējot spēkus un neradot lieku stresu krāmējoties ar pārējiem. Ja izrādīsies, ka tas nav pietiekami, lai nokārtotu sesiju, tad būs vien veicīgi jāeksmatrikulējas. Galu galā, zaudēts jau nekas netiek - man par to nekas nebija jāmaksā.

Lai apmierinātu savu ziņkārību, vienmēr varu lietot veco labo internetu un grāmatas - tas vienmēr nostrādā. Taču universitātē tomēr var piedāvāt kādu svaigu informāciju, ko citādi nebūtu uzodis, kā arī visādus jocīgus pasniedzējus, kuros ir vērts paklausīties. Tādēļ, ja filozofijas fakultātē kādreiz izdosies noorganizēt neklātienes grupu, tad uz to, droši vien, būtu vērts parakstīties. Kā arī jānoskaidro, kāda ir lekciju brīvklausīšanās sistēma - tas man dotu iespēju izvēlēties lekcijas, kuras gribu klausīties, kā arī normāli sabalansēt savu laiku.

Kāds, droši vien, varētu argumentēt kaut ko par grāda iegūšanu vai neiegūšanu, taču es nespēju saskatīt nekādu labumu, ko man šāds grāds spētu sniegt, ja neskaita reputāciju, kuras pamatotība ir visai apšaubāma.

Atļaušos oponēt - konkrētu problēmu risināšana nav tikai pareizo rīku pielietošana pareizā veidā. Jo sākumā jau tu nezini, kas ir tas pareizākais rīks - pētot, kā labāk atrisināt problēmu, vai pat kā vispār atrisināt problēmu, ja tā ir unikāla, agrāk nesastapta, var atklāties, ka neviens no esošajiem rīkiem nav īsti piemērots šai problēmai, līdz ar to nakās radīt jaunu rīku. Tā rodas teorijas. Citiem vārdiem sakot, Einšteins radīja savu rīku, savu teoriju, jo ar Ņūtona teorijas palīdzību problēmu nevarēja atrisināt.

Tev taisnība - maģistratūrā un vēlāk ne tikai pasniedz interesantākās lietas, bet ir arī diezgan liela iespēja specializēties. Taču, lai tiktu līdz maģistratūrai ir jāiziet cauri bakalauriem, kur, protams, tiek apgūtas fundamentālas lietas, taču vienlaicīgi tiek arī bezjēdzīgi izšķiests daudz laika. Tāpēc, ka bakalaura programma ir orientēta aptvert pēc iespējas plašāku zināšanu spektru - no visa pa druskai. Tas ir ļoti kruta cilvēkam, kas ir svaigi iznācis no skolas un nezina, ko pats grib - var paskatīties kas vispār ir, un var sajēdzīgi nosist laiku. Taču tas šķiet bezjēdzīgi, ja ir daudz maz zināms mērķis, problēma un intereses, un ir nepieciešams ievākt papildus informāciju jau saistībā ar konkrētākām idejām.

Tobiš, universitātes piegājiens (vismaz bakalaura daļā) ir apbruņot cilvēku 50 dažādām programmēšanas valodām, neuzdodot jautājumus, vai tas šim cilvēkam jebkad būs vajadzīgs. Pārspīlēti, protams, skaidrs, ka tie, kas sastāda studiju programmas domā par to, lai pasniegtie priekšmeti studentiem vēlāk būtu noderīgi. Bet viņi domā par masām, par statistiku, piem., "šis priekšmets būs derīgs vismaz kādiem 20% studentu, teiksim, tiem, kas vēlāk specializēsies tur un tur, tātad ir pietiekams pamats to iekļaut programmā". Vai arī - "nu, ko vēl mēs varētu iekļaut programmā, lai kopā sanāktu vajadzīgais kredītpunktu skaits? Paklau, kolēģi, vai tu nevarētu kaut ko nolasīt par to un to - mums te divi kredītpunkti pietrūkst pilnam kursa apjomam." ;)

Mans piegājiens ir zināt, kur atrodas valodu saraksts un izpētīt šo valodu iespējās tad, kad man ir nepieciešams kaut ko uzprogrammēt un ir jāizvēlas piemērotākā valoda. Rezultātā es atsijāju konkrētam uzdevumam nepiemērotākās un iemācos lietošanai tikai dažas piemērotākās. Laika patēriņš minimāls, sasniegtais efekts tāds pats.

Katrā ziņā, universitāti tu aizstāvi pamatoti. Skaidrs, ka daudz pētniecības darba notiek universitāšu paspārnē. Daudziem cilvēkiem un daudziem mērķiem tā ir piemērota. Man - ne īpaši. Tā organizācija ir pārāk neelastīga. Man šķiet prātīgāk ņemt no tās to, kas man ir vajadzīgs, bet neiesaistīties tajā struktūrā tik dziļi, lai tās trūkumi sāktu mani ietekmēt.

Interesanti, kā cilvēks, kuram nav pamatzināšanu, var spriest, kad laiks ir velti šķiests, un kad nav?
Bakalaurs ir kā pamatskola - piespiež sīko noklausīties pamatkursu gan bioloģijā, gan fizikā, gan literatūrā, kaut arī šis jau 3. klasē klaigā, ka fizika viņam nahuj nav vajadzīga, lieka laika šķiešana, jo šis būšot banķieris. Tb piespiež slinko studentu noklausīties konkrētajā brīdī neinteresantus kursus, kurus šis pats nekad neiesprings izlasīt, iemāca strādāt ar literatūru un metodiku. Kad šis pamats ielikts, tad cilvēks var spert pirmos patstāvīgos soļus.

Bakalaura programma nevis "apbruņo", bet iepazīstina cilvēku ar aspektu klāstu, jo tikai ja ir kaut aptuvens priekšstats par šīm 50 dažādajām programmēšanas valodām, cilvēks var izvēlēties sev optimālāko virzienu. Pie tam, arī jau kad izvēlējies sev optimālāko ceļu, maģistrantūrā, viņam visnotaļ noder priekštats par citām valodām un metodēm.
Savukārt ja viņam ir priekšstats par 2-3, aber nav ne jausmas par pārējām 47 (ņe čital, no mņeņije imeju), nerunājot par dažādiem skatījumiem un dažādām metodēm, tad nekāds dižais lidojums nesanāks, tb autodidakti rullēja XVIII-XIX gs., kad pietika ar uz galvas nokritušu ābolu, lai formulētu gravitācijas likumu - DNS ķēdi autodidakts nespēs pavilkt kaut tāpēc vien, ka nav piespiedies apgūt nepieciešamās zināšanas citās nozarēs.

Nu ja, apmeeram taada ir taa ideologjija.

Ja cilveeks treshajaa klasee izdomaa, ka buus bankjieris, tad vinjam traucee to sasniegt, spiezjot teereet laiku ar fiziku. Vai, ja vinsh treshajaa klasee izdomaa, ka buus fizikjis, tad vinjam traucee to sasniegt, spiezjot teereet laiku ar ekonomiku.

Interesanti, kaa cilveeks var spriest, kas ir pamatzinaashanas un kas nav, ja nav zinaams, kaadam cilveekam un kaadam meerkjim shiis zinaashanas buus nepiecieshamas?

Ja cilveeks ir iemaaciijies straadaat ar literatuuru un metodiku, tad vinsh konstatee, ka izgliitiibas sisteema lieka un neefektiiva - visu var aatri un vienkaarshi iemaaciities ar taas pashas literatuuras paliidziibu.

1)Zinaashanu apjoms strauji aug, katru dienu paraadaas kaada jauna informaacija. Pasniedzeeji netiek tam liidzi, jo ir aiznjemti ar pasniegshanu.
2)Deelj zinaashanu apjoma pieaguma, konstateejama arvien lielaaka specializaacija. Nav tik daudz pasniedzeeju, lai vareetu specializeeties visaas jomaas.
Liidz ar to domaaju, ka tieshi shajaa gadsimtaa rulee autodidakti, kas paljaujas uz literatuuru un pasha peetiijumiem - izgliitiibas sisteema netiek galaa ar informaacijas paarbagaatiibu. Kaut vai njemsim par piemeeru LU datorzinaatnju fakultaati - kaut kaa neesmu maniijis, ka tur iepaziistinaatu ar programmeshanas valodaam, kas kljuvushas atziitas, populaaras un plashi pielietotas peedeejo piecu gadu laikaa.

Man domāt, augstskola no pamatskolas un vidusskolas atšķiras ar to, ka augstskolā neko nemāca. Augstskolas uzdevums ir dot iespēju studentam mācīties, apgūt metodiku un darbu ar literatūru, spēju analizēt un apstrādāt informāciju.
Kad tas apgūts, tad, protams, cilvēks vienatnē spēj izglītoties kudi efektīvāk, nekā deldējot solu auditorijā. Ja tas nav apgūts, būs kārtējais faktu uzkrājējs, kurš nemāk analizēt, kuram minimāls priekšstats par citiem viedokļiem (tie nav lasīti, jo neineteresē), kurš nav spējīgs uz novitāti, jo pārāk šauri un vienpusīgi domā.

Pie mums vēl liela ietekme ir XIX-XX gs izglītības sistēma (kas veidota, apkarojot analfabētismu), ka daudzviet studentiem pasniedzējs nolasa lekciju (kuras saturs eksaktajās zinātnēs jau ir novecojis) un pieprasa to atstāstīt. Tai pašā Kembridžā pasniedzējs ievēlās auditorijā, nolasīja ievadlekciju par kursu kā tādu (a la "šī zinātņu nozare pēta to un to"), izdalīja ieteicamās literatūras sarakstu, aptuvenos eksāmena biļešu jautājumus, ij paziņoja "nu tad tiksimies eksāmenā", aber lekcijas kā tādas ir kā konsultācijas - studenti atnāk ar lasot radušamies jautājumiem, pasniedzējs cenšas uz tiem atbildēt.

Ja cilvēks 3 . klasītē izdomā, ka būs banķieris tad a) skaidrs, ka viņa lēmums nav pārdomāts (viņam vienkārši trūkst informācijas par citām nozarēm, kas varbūt šim šķistu daudz aizraujošākas); b) ir sasodīti svētīgi, ja bankas klerkam ir kaut vai elementārās pamatzināšanas fizikā, bioloģijā, loģikā, vēsturē - tas viņam ļauj strādāt daudz radošāk savā nozarē, ļauj nedarīt muļķības ārpus saviem tiešajiem darba uzdevumiem. Tb šaura specializācija nozīmē neizglītotību, kuru redzam vai ik dienas visapkārt, kad savas nozares speciālists sāk veikt neloģiskas un glupas darbības sociālpolitiskajā saskarsmē. Ģeniāls finansists, ārsts vai mākslinieks, piemēram, izrādās idiots politikā tikai tāpēc vien, ka šauri specializējies un ir analfabēts ārpus savas jomas.
Smadzenes tāpat kā muskuļus, jāattīsta vispusīgi, (visas muskuļu grupas, ne tikai tās, kuras pašam vēlme) jo tikai ar labi trennētu rumpi vari sākt specializēties un gūt panākumus.

Līdz ar to cilvēkam (ja vien viņa uzdevums nav visu mūžu virpot vienu detaļu) ir jāgūst pamatzināšanas: elementāro priekšstatu par visām eksakto un humanitāro zinātņu jomām (tā teikt, vidusskolēna līmenī). Diemžēl cilvēks ir slinks un, ja viņu nepiespiestu, viņš izdomātu, ka būs mākslinieks un pat neatvērs matemātikas mācibu grāmatu (kaut elementārā algebra ir lielisks treniņš smadzenēm, aber spēja domāt, analizēt un secināt lieti noder arī māksliniekam).
Ja uztveram cilvēku nevis kā personību, bet kā anonīmu skrūvīti strikti strukturizētā sociālekonomiskajā mašinērijā tad, protams, no sistēmas viedokļa ir izdevīgāk, lai šis virpo, programmē, zīmē ij tur muti ciet un nerunā muļķības. Labs biorobots, bet ne Personība.

Par autodidaktiem runājot, tie varbūt rullē sadzīvē (var būt lielisks biznesmenis, neatšķīris nevienu mācību grāmatu ekonomikā), taču zinātnē tie ko nozīmēja labi ja pirms gadiem 100. Šobrīd zinātnē nesastapsim nevienu vērā ņemamu autodidaktu, toties pēdējie interesantākie atklājumi ir tieši marginālajās starpnozarēs (piemēram, kad no tādas šauras eksaktās jomas kā kvantu fizika piepeši parādās pilnīgi jauna un perspektīva humanitāri eksaktā joma - kvantu socioloģija).

Nu jaa, Kembridzjas pieeja izskataas visnotalj normaala. Buutiibaa tas ir tas, ko es gaidu no LU, bet nesagaidu. Bet ko var gribeet - LU pat nevar nodroshinaat to, lai biblioteekaas buutu graamatas pietiekamaa skaitaa.

Protams, pamatzinaashanas daudzaas nozarees ir ljoti noderiigas. Tikai jautaajums, kur saakas un kur beidzas pamatzinaashanas. Kaut vai, piemeeram, latvieshu valodu skolaas maaca ljoti padziljinaati, nebuut ne taadaa liimenii, ko vareetu saukt par pamatzinaashanaam (droshi vien taapeec, ka pamatzinaashanas latvieshu valodaa visiem skoleeniem shaa vai taa jau ir).
Ir sasodiiti gruuti novilkt sviitru un teikt - luuk, shajaa pusee ir pamatzinaashanaas, kas visiem buutu jaazina, bet otraa pusee ir visas paareejaas zinaashanas. Realitaatee tas parasti beidzas ar to, ka maaciibu programmas ir vai nu paaraak vienkaarshas un nedod nekaadu iipashu labumu, vai arii paaraak padziljinaatas un specializeetas, kas noziimee laika teereeshanu un garlaiciibu tiem, kas nespecializeejas konkreetajaa jomaa. Bez tam, noderiigo pamatzinaashanu klaasts mainaas liidz ar laiku, piemeeram, jaashanas prasme muusdienaas nebuut vairs nav aktuaala.
Buutiiba probleema ir taada, ka maaciibu kursa virzienu un dziljumu paaraak biezji izlemj visai maz cilveeku - vai nu dazji izgliitiibas ministrijas darbinieki, kas ne vienmeer ir pietiekami informeeti, vai arii pasniedzeejs, liekot uzsvaru uz savaam personiskajaam intereseem un specializaaciju. Man shkjiet, ka te dereetu briivaa tirgus un konkurences princips - let the customer choose. Taadaa veidaa vareetu atlasiit taas maacibu programmas, kas der vislabaak.


"Diemžēl cilvēks ir slinks un, ja viņu nepiespiestu, viņš izdomātu, ka būs mākslinieks un pat neatvērs matemātikas mācibu grāmatu (kaut elementārā algebra ir lielisks treniņš smadzenēm, aber spēja domāt, analizēt un secināt lieti noder arī māksliniekam)."
Taa protams ir. Ja dziives situaacija liek cilveekam kaut ko iemaaciities, lai kaut ko panaaktu, tad cilveeks iemaaciisies, vai vismaz, meegjinaas maaciities. Ja cilveekam ljoti vajadzees tikt paari upei, tad vai nu vinsh iemaaciisies peldeet, vai lidot, vai staigaat pa uudeni, vai uzbuuveet tiltu, vai kaut ko tamliidziigu.
Tachu tas nestraadaas, ja es tagad pieeshu tev klaat un tekshu: "a nu ka fiksi maacies skaitiit teevreizi, vai arii dabuusi divi". Vai arii, "ja neiemaaciisies, nedabuusi 10". Taa vienkaarshi nav pietiekama motivaacija, nav redzams nekaads ieguvums vai zaudeejums. Veel vairaak, cilveeka psihologjija saka - "A kas vinsh man taads par bosu, lai es vinjam tagad klausiitu uz vaarda?" Vaardsakot, nevar piespiest cilveeku kaut ko iemaaciities, ja vinjam nedod pietiekamu motivaaciju, pietiekami nopietnu iemeslu, lai investeetu savu laiku.

Runaajot par autodidaktiem, sasodiits, gandriiz visi mani miiljakie rakstnieki ir pamaniijushies iekljuut tajaa sarakstaa. Bet arii zinaatnieku tur netruukst, un dazji no tiem joprojaam ir dziivi.
http://www.autodidactic.com/profiles/profiles.htm