Atļaušos oponēt - konkrētu problēmu risināšana nav tikai pareizo rīku pielietošana pareizā veidā. Jo sākumā jau tu nezini, kas ir tas pareizākais rīks - pētot, kā labāk atrisināt problēmu, vai pat kā vispār atrisināt problēmu, ja tā ir unikāla, agrāk nesastapta, var atklāties, ka neviens no esošajiem rīkiem nav īsti piemērots šai problēmai, līdz ar to nakās radīt jaunu rīku. Tā rodas teorijas. Citiem vārdiem sakot, Einšteins radīja savu rīku, savu teoriju, jo ar Ņūtona teorijas palīdzību problēmu nevarēja atrisināt.
Tev taisnība - maģistratūrā un vēlāk ne tikai pasniedz interesantākās lietas, bet ir arī diezgan liela iespēja specializēties. Taču, lai tiktu līdz maģistratūrai ir jāiziet cauri bakalauriem, kur, protams, tiek apgūtas fundamentālas lietas, taču vienlaicīgi tiek arī bezjēdzīgi izšķiests daudz laika. Tāpēc, ka bakalaura programma ir orientēta aptvert pēc iespējas plašāku zināšanu spektru - no visa pa druskai. Tas ir ļoti kruta cilvēkam, kas ir svaigi iznācis no skolas un nezina, ko pats grib - var paskatīties kas vispār ir, un var sajēdzīgi nosist laiku. Taču tas šķiet bezjēdzīgi, ja ir daudz maz zināms mērķis, problēma un intereses, un ir nepieciešams ievākt papildus informāciju jau saistībā ar konkrētākām idejām.
Tobiš, universitātes piegājiens (vismaz bakalaura daļā) ir apbruņot cilvēku 50 dažādām programmēšanas valodām, neuzdodot jautājumus, vai tas šim cilvēkam jebkad būs vajadzīgs. Pārspīlēti, protams, skaidrs, ka tie, kas sastāda studiju programmas domā par to, lai pasniegtie priekšmeti studentiem vēlāk būtu noderīgi. Bet viņi domā par masām, par statistiku, piem., "šis priekšmets būs derīgs vismaz kādiem 20% studentu, teiksim, tiem, kas vēlāk specializēsies tur un tur, tātad ir pietiekams pamats to iekļaut programmā". Vai arī - "nu, ko vēl mēs varētu iekļaut programmā, lai kopā sanāktu vajadzīgais kredītpunktu skaits? Paklau, kolēģi, vai tu nevarētu kaut ko nolasīt par to un to - mums te divi kredītpunkti pietrūkst pilnam kursa apjomam." ;)
Mans piegājiens ir zināt, kur atrodas valodu saraksts un izpētīt šo valodu iespējās tad, kad man ir nepieciešams kaut ko uzprogrammēt un ir jāizvēlas piemērotākā valoda. Rezultātā es atsijāju konkrētam uzdevumam nepiemērotākās un iemācos lietošanai tikai dažas piemērotākās. Laika patēriņš minimāls, sasniegtais efekts tāds pats.
Katrā ziņā, universitāti tu aizstāvi pamatoti. Skaidrs, ka daudz pētniecības darba notiek universitāšu paspārnē. Daudziem cilvēkiem un daudziem mērķiem tā ir piemērota. Man - ne īpaši. Tā organizācija ir pārāk neelastīga. Man šķiet prātīgāk ņemt no tās to, kas man ir vajadzīgs, bet neiesaistīties tajā struktūrā tik dziļi, lai tās trūkumi sāktu mani ietekmēt.
Tev taisnība - maģistratūrā un vēlāk ne tikai pasniedz interesantākās lietas, bet ir arī diezgan liela iespēja specializēties. Taču, lai tiktu līdz maģistratūrai ir jāiziet cauri bakalauriem, kur, protams, tiek apgūtas fundamentālas lietas, taču vienlaicīgi tiek arī bezjēdzīgi izšķiests daudz laika. Tāpēc, ka bakalaura programma ir orientēta aptvert pēc iespējas plašāku zināšanu spektru - no visa pa druskai. Tas ir ļoti kruta cilvēkam, kas ir svaigi iznācis no skolas un nezina, ko pats grib - var paskatīties kas vispār ir, un var sajēdzīgi nosist laiku. Taču tas šķiet bezjēdzīgi, ja ir daudz maz zināms mērķis, problēma un intereses, un ir nepieciešams ievākt papildus informāciju jau saistībā ar konkrētākām idejām.
Tobiš, universitātes piegājiens (vismaz bakalaura daļā) ir apbruņot cilvēku 50 dažādām programmēšanas valodām, neuzdodot jautājumus, vai tas šim cilvēkam jebkad būs vajadzīgs. Pārspīlēti, protams, skaidrs, ka tie, kas sastāda studiju programmas domā par to, lai pasniegtie priekšmeti studentiem vēlāk būtu noderīgi. Bet viņi domā par masām, par statistiku, piem., "šis priekšmets būs derīgs vismaz kādiem 20% studentu, teiksim, tiem, kas vēlāk specializēsies tur un tur, tātad ir pietiekams pamats to iekļaut programmā". Vai arī - "nu, ko vēl mēs varētu iekļaut programmā, lai kopā sanāktu vajadzīgais kredītpunktu skaits? Paklau, kolēģi, vai tu nevarētu kaut ko nolasīt par to un to - mums te divi kredītpunkti pietrūkst pilnam kursa apjomam." ;)
Mans piegājiens ir zināt, kur atrodas valodu saraksts un izpētīt šo valodu iespējās tad, kad man ir nepieciešams kaut ko uzprogrammēt un ir jāizvēlas piemērotākā valoda. Rezultātā es atsijāju konkrētam uzdevumam nepiemērotākās un iemācos lietošanai tikai dažas piemērotākās. Laika patēriņš minimāls, sasniegtais efekts tāds pats.
Katrā ziņā, universitāti tu aizstāvi pamatoti. Skaidrs, ka daudz pētniecības darba notiek universitāšu paspārnē. Daudziem cilvēkiem un daudziem mērķiem tā ir piemērota. Man - ne īpaši. Tā organizācija ir pārāk neelastīga. Man šķiet prātīgāk ņemt no tās to, kas man ir vajadzīgs, bet neiesaistīties tajā struktūrā tik dziļi, lai tās trūkumi sāktu mani ietekmēt.