Alexander Malofeev - From 9 to 19 - To Touch The Human Soul

Šeit ir „labāko momentu izlase” no tā puiša, kuru ieliku iepriekš. Sākot no 9 gadu vecuma līdz 19 gadiem, taču, kā izrādās, tagad viņam ir 24 gadi, un ir izdevis tikai savu pirmo oficiālo relīzi „Old Melodies”, kas ir dažādu komponistu skaņdarbu kompilācija. Tā laikam ierasta prakse klasiskās mūzikas aprindās, jāgaida briedums, taču jāatzīst, ka viņa spēle pusaudža gados izklausās nobriedušāka un virtuozāka nekā daudziem vecās paaudzes mūziķiem, kuri spēlēja tos pašus skaņdarbus, kurus esmu klausījies gadiem ilgi. Patīk, ka viņš nav ne pārāk pompozs un pārlieku emocionāls, ne arī ļaujas pārspīlētai virtuozitātei, kaut gan noteikti spējīgs. Viņš vienkārši perfekti atrod vajadzīgo toni un tempu. Ne jau tā, ka es būtu liels klasiskās mūzikas eksperts, bet es to klausos jau kopš pusaudža gadiem, īpaši tādus kadrus kā Bēthovens, Rahmaņinovs, Šopēns utml. Šis puisis noteikti ir ģēnijs un, iespējams, šī gadsimta lielākais talants.

Viņa sejas izteiksme man atgādina krievu vārdu „блаженный”, kam ir divas nozīmes. Viena no tām ir „dīvainis” vai „pamuļķis”, otra – kas bieži vien var būt savstarpēji savietojama – „svētais” vai „Dieva sūtītais”. Puisis, kurš izskatās svēti nevainīgs (un, būsim godīgi, iespējams, nedaudz gejs, bet ne ļaunā nozīmē), un viņa spēle to apliecina. Foršs atklājums šajos tumšajos deģenerācijas un neglītuma laikos. *noplūst asara
Iemēģiniet viņu, ir vērts.

no noklausītas sarunas aptiekā:

"Es tikai tāpat ienācu. Man neko nevajag."

no sarunas ar ChatGPT:

(es nepabeidzu jautājumu, bet šis atbildēja to, ko es gribēju pajautāt)

- Es nejauši piespiedu "enter" taustiņu. Kā tu zināji, ko es gribu pajautāt?

- Es nezināju. 😄
Es vienkārši uzminēju pēc tava iepriekšējā jautājuma no 13. augusta, kur tu lūdzi gandrīz identisku konstrukciju

Atceroties visas senās pārrunas par "neredzamajāmc lietām", piemēram kāpēc Bēthovens > Bībers.
Mākslīgais idiots ir perfekta manifestācija. Es spēju gandrīz instanti atšķirt mākslīgus tekstus, bildes, video vai mūziku. Nu ne katru, godīgi atzīšos. Uz dažiem labi aranžētiem objektiem paiet ilgāks laiks, bet agri vai vēlu visi tiek atpazīti. Taču eksistē cilvēki, kuri neatpazīst gandrīz neko. Ne jau totāli tupaki vai deģi. Nu tādi, peasant tipi, bet nebūt ne tie stulbākie un ar lielāku dzīves pieredzi nekā man. Kas Spēlē lomu? Nezinu droši teikt. Visdrošākais references punkts droši vien IQ. Bet liekas tur arī svarīga garīga komponente. Cilvēki, kas maz lasījuši, maz interesējušies par mākslu, filozofiju un vispār par tādām lietām neinteresējas. Cilvēki, kuri nekad nav domājuši par Dievu vai eksistenciālām problēmām vispār šķiet pilnīgi ignoranti šajā jomā un spēs patērēt mākslīgi radīto goyslop bez šaubu ēnas, jo viņi nesaprot ģēniju, kas ir ekskluzīvi cilēcisks fenomens un nav imitējams caur mašīnu. Mēs tikām radīti sava radītāja līdzībā, tātad arī mums piemīt radītāja ģēnijs, vismaz minimizētā formā. Robortiem ir precīzi 0% radošuma, jo tie ņem mūsu radīto un mīca kopā bezveidīgā, bezkrāsainā plastilīna pikā. Viss tur ir vienāds un jo biežāks sastapts, ātrāk detektējams. Nav bŗinums, ka galvenie IĀ izstrādātāji un promouteri ir žīdi, kuriem arī nav spēja neko radīt, itikai imitēt, mēdīt un apņirgt. Super jaudīgs LLM tik tiešām būtu viņu vienīgais iespējamais dievs, varbūt ar to viņi arī domā, kad sapņo par Antikristu/Mashiach.

Noklausījos šādu sarunu jūrmalas kafejnīcā (krieviski):
Aptuveni piecgadigs puika: Tu domā, es esmu nenormāls?
Mamma (nopūšas): Es nezinu. Neviens to nezina… tu arī pats to nezini.

Es: Klau, ja tu būtu pretgaisa aizsardzības iekārtas operators un konstatētu, ka ienaidnieks ir palaidis raķeti, kas nomērķēta uz stratēģiski svarīgo objektu, teiksim, elektrostaciju, tu vari palaist notriekšanas dronu un iznīcināt raķeti pusceļā, riskējot, ka atlūzas un lādiņš nokritīs uz dzīvojamiem namiem, vai arī neko nedarīt un cerēt, ka ienaidnieka raķete netrāpīs mērķī. Pirmajā gadījumā tu uzņemies atbildību par iespējamiem civiliedzīvotāju upuriem. Otrajā gadījumā visa atbildība ir likta uz ienaidnieku. Ko tu izvēlētos?

ChatGPT: Es izvēlētos mēģināt raķeti notriekt, bet ne tāpēc, ka civiliedzīvotāju risks kļūtu mazsvarīgs. Tieši otrādi — lēmums būtu balstīts uz abu risku salīdzinājumu.
Šajā situācijā ir interesanta morālā asimetrija: tu faktiski neizvēlies starp “es nogalinu” un “es nenogalinu”. Tu izvēlies starp diviem scenārijiem, kuros civiliedzīvotāji var ciest:
neiejaucoties, ir paredzams risks, ka raķete sasniegs elektrostaciju un, iespējams, radīs plašākas sekas — bojāgājušos, ugunsgrēku, infrastruktūras sabrukumu utt.;
iejaucoties, tu samazini šo risku, bet radi jaunu, lokalizētu risku — notriekšanas atlūzas vai kaujas galviņas krišanu uz apdzīvotu vietu.
Man šķiet svarīgs arī tavs teikums par atbildību. Es nepieņemtu principu “ja neko nedaru, tad tā nav mana atbildība”. Tā ir psiholoģiski saprotama pozīcija, bet morāli tā neiztur pārbaudi. Ja man ir reāla iespēja novērst paredzamu katastrofu, bezdarbība pati par sevi ir izvēle.
Tomēr operators nedrīkstētu domāt tikai: “Raķete jānotriec par katru cenu.” Viņam būtu jāvērtē, piemēram, cik ticama ir pārtveršana, kur nokritīs atlūzas, kāda ir kaujas galviņas detonācijas iespēja un cik liels ir paredzamais kaitējums abos scenārijos.
Un te rodas vēl interesantāka filozofiska problēma: vai cilvēkam ir lielāka morālā atbildība par kaitējumu, ko viņš aktīvi izraisa, nekā par kaitējumu, ko viņš varēja novērst, bet ne novērsa?
Manā skatījumā — ne vienmēr. Ja es ar ļoti lielu varbūtību varu novērst desmit cilvēku nāvi, bet pastāv neliela iespēja, ka manas darbības rezultātā varētu iet bojā viens cilvēks, man būtu morāli nopietns pamats rīkoties.
Bet šis piemērs kļūst patiešām sarežģīts, ja pārtveršanas varbūtība ir tikai 50 %, bet atlūzu risks civiliedzīvotājiem ir ļoti augsts. Tad vairs nav vienas intuitīvi pareizas atbildes.
Patiesībā tavā piemērā ir ļoti labs sižeta kodols morālai dilemmai: operators nospiež pogu un raķeti notriec — bet pēc tam uzzina, ka atlūzas nogalinājušas cilvēkus. Viņš visu mūžu var domāt: “Ja es nebūtu nospiedis pogu, viņi būtu dzīvi.” Lai gan objektīvi varbūt tieši viņa lēmums izglāba desmitiem vai simtiem citu cilvēku.
Un vēl skarbāks jautājums: vai viņam būtu vieglāk dzīvot ar sekām, ja viņš neko nebūtu darījis? Tas jau ir jautājums ne tikai par morāli, bet par vainas psiholoģiju.

"""AI layoffs" is a corporate dog whistle for offshoring labor"


"AI isn’t doing anything to jobs, they just layoff everyone “for AI” and then hire indians. On the west coast microsoft was laying off 800 employees per month at the start of 2026, and the Monday morning after each round of layoffs they requested 1800 indian h1b visas from the government. This dr is your reality now"5

Īstā prezentācija sākas ap 33=34 minūti.
Šī kontekstā būtu interesanti paskatīties visu to pedo skandālos iesaistīto early life.





The Crypto-Jewish Infiltration of the Church

2011. gadā arbūzus varēja nopirkt par 25 santīmi kilogramā.
tagad tirgo par 2.50 € kilogramā.

psiholoģiski grūta cena. maksāt 25 € par vienu 10kg arbūzu?

cik žēl, ka veci cilvēki nekļūst par skarbiem minimālistiem savā mūža nogalē.
atstāj, tā vietā, kaudzi ar neapēstiem makaroniem, pudu cukura, kalnus ar griķiem, auzu pārslām, putraimiem, un kilogramiem kafiju. viss kompostā.

un tad tas rūpīgi krātais goda kristāls, mazās krūzītes un apakštasītes, smalkie šķīvīši un glāzītes un piņģeroti. saberzt smiltīs!

paplukušas vāzes un keramika, pretīgi alumīnija kausi un smalki, bet ārkārtīgi netīri sudraba piederumi, jo nevar jau tos vijumus izberzt.

žēl, ka cilvēks nevar samierināties ar televizoru un vienu krēslu. nē, savu gadsimtu nodzīvojis sabrucis dīvāns, smirdīgs skapis un tik pat neciešami grāmatu plaukti. un makulatūra.