Man domāt, augstskola no pamatskolas un vidusskolas atšķiras ar to, ka augstskolā neko nemāca. Augstskolas uzdevums ir dot iespēju studentam mācīties, apgūt metodiku un darbu ar literatūru, spēju analizēt un apstrādāt informāciju.
Kad tas apgūts, tad, protams, cilvēks vienatnē spēj izglītoties kudi efektīvāk, nekā deldējot solu auditorijā. Ja tas nav apgūts, būs kārtējais faktu uzkrājējs, kurš nemāk analizēt, kuram minimāls priekšstats par citiem viedokļiem (tie nav lasīti, jo neineteresē), kurš nav spējīgs uz novitāti, jo pārāk šauri un vienpusīgi domā.
Pie mums vēl liela ietekme ir XIX-XX gs izglītības sistēma (kas veidota, apkarojot analfabētismu), ka daudzviet studentiem pasniedzējs nolasa lekciju (kuras saturs eksaktajās zinātnēs jau ir novecojis) un pieprasa to atstāstīt. Tai pašā Kembridžā pasniedzējs ievēlās auditorijā, nolasīja ievadlekciju par kursu kā tādu (a la "šī zinātņu nozare pēta to un to"), izdalīja ieteicamās literatūras sarakstu, aptuvenos eksāmena biļešu jautājumus, ij paziņoja "nu tad tiksimies eksāmenā", aber lekcijas kā tādas ir kā konsultācijas - studenti atnāk ar lasot radušamies jautājumiem, pasniedzējs cenšas uz tiem atbildēt.
Ja cilvēks 3 . klasītē izdomā, ka būs banķieris tad a) skaidrs, ka viņa lēmums nav pārdomāts (viņam vienkārši trūkst informācijas par citām nozarēm, kas varbūt šim šķistu daudz aizraujošākas); b) ir sasodīti svētīgi, ja bankas klerkam ir kaut vai elementārās pamatzināšanas fizikā, bioloģijā, loģikā, vēsturē - tas viņam ļauj strādāt daudz radošāk savā nozarē, ļauj nedarīt muļķības ārpus saviem tiešajiem darba uzdevumiem. Tb šaura specializācija nozīmē neizglītotību, kuru redzam vai ik dienas visapkārt, kad savas nozares speciālists sāk veikt neloģiskas un glupas darbības sociālpolitiskajā saskarsmē. Ģeniāls finansists, ārsts vai mākslinieks, piemēram, izrādās idiots politikā tikai tāpēc vien, ka šauri specializējies un ir analfabēts ārpus savas jomas.
Smadzenes tāpat kā muskuļus, jāattīsta vispusīgi, (visas muskuļu grupas, ne tikai tās, kuras pašam vēlme) jo tikai ar labi trennētu rumpi vari sākt specializēties un gūt panākumus.
Līdz ar to cilvēkam (ja vien viņa uzdevums nav visu mūžu virpot vienu detaļu) ir jāgūst pamatzināšanas: elementāro priekšstatu par visām eksakto un humanitāro zinātņu jomām (tā teikt, vidusskolēna līmenī). Diemžēl cilvēks ir slinks un, ja viņu nepiespiestu, viņš izdomātu, ka būs mākslinieks un pat neatvērs matemātikas mācibu grāmatu (kaut elementārā algebra ir lielisks treniņš smadzenēm, aber spēja domāt, analizēt un secināt lieti noder arī māksliniekam).
Ja uztveram cilvēku nevis kā personību, bet kā anonīmu skrūvīti strikti strukturizētā sociālekonomiskajā mašinērijā tad, protams, no sistēmas viedokļa ir izdevīgāk, lai šis virpo, programmē, zīmē ij tur muti ciet un nerunā muļķības. Labs biorobots, bet ne Personība.
Par autodidaktiem runājot, tie varbūt rullē sadzīvē (var būt lielisks biznesmenis, neatšķīris nevienu mācību grāmatu ekonomikā), taču zinātnē tie ko nozīmēja labi ja pirms gadiem 100. Šobrīd zinātnē nesastapsim nevienu vērā ņemamu autodidaktu, toties pēdējie interesantākie atklājumi ir tieši marginālajās starpnozarēs (piemēram, kad no tādas šauras eksaktās jomas kā kvantu fizika piepeši parādās pilnīgi jauna un perspektīva humanitāri eksaktā joma - kvantu socioloģija).
Kad tas apgūts, tad, protams, cilvēks vienatnē spēj izglītoties kudi efektīvāk, nekā deldējot solu auditorijā. Ja tas nav apgūts, būs kārtējais faktu uzkrājējs, kurš nemāk analizēt, kuram minimāls priekšstats par citiem viedokļiem (tie nav lasīti, jo neineteresē), kurš nav spējīgs uz novitāti, jo pārāk šauri un vienpusīgi domā.
Pie mums vēl liela ietekme ir XIX-XX gs izglītības sistēma (kas veidota, apkarojot analfabētismu), ka daudzviet studentiem pasniedzējs nolasa lekciju (kuras saturs eksaktajās zinātnēs jau ir novecojis) un pieprasa to atstāstīt. Tai pašā Kembridžā pasniedzējs ievēlās auditorijā, nolasīja ievadlekciju par kursu kā tādu (a la "šī zinātņu nozare pēta to un to"), izdalīja ieteicamās literatūras sarakstu, aptuvenos eksāmena biļešu jautājumus, ij paziņoja "nu tad tiksimies eksāmenā", aber lekcijas kā tādas ir kā konsultācijas - studenti atnāk ar lasot radušamies jautājumiem, pasniedzējs cenšas uz tiem atbildēt.
Ja cilvēks 3 . klasītē izdomā, ka būs banķieris tad a) skaidrs, ka viņa lēmums nav pārdomāts (viņam vienkārši trūkst informācijas par citām nozarēm, kas varbūt šim šķistu daudz aizraujošākas); b) ir sasodīti svētīgi, ja bankas klerkam ir kaut vai elementārās pamatzināšanas fizikā, bioloģijā, loģikā, vēsturē - tas viņam ļauj strādāt daudz radošāk savā nozarē, ļauj nedarīt muļķības ārpus saviem tiešajiem darba uzdevumiem. Tb šaura specializācija nozīmē neizglītotību, kuru redzam vai ik dienas visapkārt, kad savas nozares speciālists sāk veikt neloģiskas un glupas darbības sociālpolitiskajā saskarsmē. Ģeniāls finansists, ārsts vai mākslinieks, piemēram, izrādās idiots politikā tikai tāpēc vien, ka šauri specializējies un ir analfabēts ārpus savas jomas.
Smadzenes tāpat kā muskuļus, jāattīsta vispusīgi, (visas muskuļu grupas, ne tikai tās, kuras pašam vēlme) jo tikai ar labi trennētu rumpi vari sākt specializēties un gūt panākumus.
Līdz ar to cilvēkam (ja vien viņa uzdevums nav visu mūžu virpot vienu detaļu) ir jāgūst pamatzināšanas: elementāro priekšstatu par visām eksakto un humanitāro zinātņu jomām (tā teikt, vidusskolēna līmenī). Diemžēl cilvēks ir slinks un, ja viņu nepiespiestu, viņš izdomātu, ka būs mākslinieks un pat neatvērs matemātikas mācibu grāmatu (kaut elementārā algebra ir lielisks treniņš smadzenēm, aber spēja domāt, analizēt un secināt lieti noder arī māksliniekam).
Ja uztveram cilvēku nevis kā personību, bet kā anonīmu skrūvīti strikti strukturizētā sociālekonomiskajā mašinērijā tad, protams, no sistēmas viedokļa ir izdevīgāk, lai šis virpo, programmē, zīmē ij tur muti ciet un nerunā muļķības. Labs biorobots, bet ne Personība.
Par autodidaktiem runājot, tie varbūt rullē sadzīvē (var būt lielisks biznesmenis, neatšķīris nevienu mācību grāmatu ekonomikā), taču zinātnē tie ko nozīmēja labi ja pirms gadiem 100. Šobrīd zinātnē nesastapsim nevienu vērā ņemamu autodidaktu, toties pēdējie interesantākie atklājumi ir tieši marginālajās starpnozarēs (piemēram, kad no tādas šauras eksaktās jomas kā kvantu fizika piepeši parādās pilnīgi jauna un perspektīva humanitāri eksaktā joma - kvantu socioloģija).