Problēma:
Patreiz nav manāma jauna kultūras paradigma, kas ļautu izglītotiem cilvēkiem izgudrot ko kvalitatīvi jaunu humanitārajā jomā. Izglītots cilvēks ir neapmierināts, jo zina tik daudz, ka nespēj radīt kaut ko nebijušu, tikai atražot jau iepriekš radīto.

Situācija:
Vienmēr ir jaunā paaudze, kas vēl neko nezina un iemācās to vai nu no pierakstiem (bibliotēkām), vai iepriekšējās paaudzes skolotājiem, vai arī paši no savas pieredzes. Jaunajai paaudzei ir interesanti, līdz šie sasniedz piesātinājumu. Bibliotēkas un skolotāji nodrošina ātrāku zināšanu apguvi, savukārt, mācīšanās no savas pieredzes nozīmē lēnāku, bet interesantāku zināšanu apguvi, jeb, būtībā tas nozīmē zināšanu radīšanu (tas nekas, ka kāds cits jau to pašu kādreiz ir izdomājis - radīšanas process notiek šā vai tā).

Risinājums1: Zināšanu ir tik daudz, ka viens mudaks var sasniegt piesātinājumu vienā specialitātē un, redzot, ka nespēj tur vairs neko jaunu saskatīt, pārcelties uz citu specialitāti, pēc tam atkal uz citu un atkal uz citu - pietiks līdz mūža beigām. Problēma: kaut ko radīt varēs tikai zināšanu apguves sākumposmā, kamēr vēl nezinās pārāk daudz. Būtībā tā ir vairākkārtēja atgriešanās bērnībā.

Risinājums2: Kļūt par skolotāju - pasniegt jaunajai paaudzei savas zināšanas, ievietojot tās attiecīgā laikmeta modes mērcē. Būtībā tā ir atteikšanās radīt ko kvalitatīvi jaunu, tā vietā nodarbojoties ar kvantitāti - izplatot zināšanas citiem.

Risinājums3: Nodedzināt bibliotēkas, lai nākošās paaudzes nezinātu, ka atražo jau iepriekš zināto, un šiem būtu interesanti. Problēma: Nepalīdz pašam, bet tikai nākošajām paaudzēm. Palielinās atražošanas iespēja (visi nodarbojas ar velosipēdu izgudrošanu), līdz ar to palēninās zināšanu attīstības temps. Nemaz nerunājot par iespēju, ka daudzi nomirs badā nespējot pielāgoties pasaulei, kas pēc zināšanu bāzes zuduma strauji mainīsies.

Risinājums4: Pievērsties dabaszinātnēm - tur vēl ir daudz neatklāta un daudz iespēju izpaust savas radīšanas tieksmes.

Risinājums5: Pievērsties nevis fundamentālajām zināšanām, bet inženierijai (mākslai), tobiš, likt savas zināšanas lietā un, balstoties uz tām, radīt interesantas lietas. Pievērsties formai, nevis saturam. No sērijas, daudzi var uzbūvēt torni, bet Eifeļa torni var uzbūvēt tikai Eifelis. Nevis "ko pateikt", bet "kā pateikt".

Veselīgā sabiedrībā ir vajadzīgs gan konservatīvais, tradicionālais spēks, kas nodrošina stabilu un nodrošinātu dzīvi, gan arī oriģinālais jaunrades darbs, kas pamazām maina un piemēro sabiedrību jauniem apstākļiem un uzlabo dzīves kvalitāti.
Ja daļai sabiedrības oriģinalitāte ir pašmērķis, tad tas droši vien nav nekas slikts, ja tā ir visai sabiedrībai, tad visticamāk būs baigās ziepes: iedomājies, ka katrs cenšas darīt kaut ko pilnīgi citu - droši vien nespētu vienoties pat par tādiem standartiem, kā likums vai nauda.
Vai kādas problēmas rada tas, ka dažiem cilvēkiem oriģinalitāte ir pašmērķis? No vienas puses nav nekas slikts, ka cilvēki cenšas radīt ko jaunu, no otras puses, var arī aiziet pārāk tālu. Neviens cilvēks nespēj būt pilnīgi oriģināls visos savos aspektos, galu galā, visiem cilvēkiem tomēr ir divas rokas un divas kājas, un kas notiks, ja kāds pārmērīgas oriģinalitātes dzīts sāks zāģēt sev nost kādu lieku locekli. Oriģinalitātei tomēr ir kaut kādas robežas, kurās tā ir jēdzīga.
Domāju, ka oriģinalitāte ir tikpat labs pašmērķis, kā, piemēram, pilns vēders, slava, nauda, laime vai jūras bruņurupuču aizsardzība, ja vien cilvēks apjēdz mēru.
By the way, ar ko es runāju, ja drīkst zināt?

Nee, vienkaarshi orginalitaatei ir nejaushiibas raksturs, un taapeec es baziijos, ka ja cilveeks par visaam vareem grib buut originaals, vinjs sevi sabeidz no iekshpuses glushi kaa Gavrila.
Paveiksies, nepaveiksies, originaalaa ideja atnaaks pati.
Varbuut paiistam originaala ideja atnaak pie cilveekiem tikai reizi 200 gados, bet visi kas ir pa starpu gauzas, ka viss jau ir izgudrots un izsmelts.
Vieniigais svariigais taadaa gadiijumaa paliek sevi sagatavot nejaushiibai. Kaa tu domaa?
Bez tam tiekshanaas peec originalitaates daudziem cilveekiem ir saistiita ar sleeptu slavas kaari.

Noteikti biežāk kā reizi 200 gados. Bet tas ir atkarīgs no tā, cik piesātināta, attīstīta ir konkrētā joma, konkrētā specialitāte, kurā var ģenerēt idejas. Tādas fundamentālas, grandiozas idejas, domājams, tiešām rodas reti.
Skaidrs, ka tiekšanās pēc oriģinalitātes, bet nespēja to sasniegt var sabeigt cilvēku, ja viņš to uztver pārāk nopietni, pārāk emocionāli, pārāk jūtīgi. No otras puses, vispār atteikties no centieniem būt oriģinālam arī būtu nevēlama galējība - iedomājies cik stulbi būtu, ja visas reklāmas vai visas filmas, ko tu redzētu pa TV, būtu vienādas, ja neviens pat nepacenstos uztaisīt kaut ko interesantāku, nemaz nemeklētu kaut ko jaunu, bet cītīgi ražotu to pašu vecot, gaidot, sirms palikdams, ka jaunas idejas radīsies pašas no sevis.
Es tomēr domāju, ka tam kas meklē ir lielāka iespēja atrast, nekā tam, kas vienkārši gaida, kad meklējamais pats atradīsies. Gaušanās par to, ka viss jau ir izdomāts bieži vien ir cēlonis tam, ka cilvēks sāk pētīt, vai tiešām tā ir un vai neatradīsies kas tāds, kas vēl nav izdomāts.
Vārdsakot, es domāju, ka tiekšanās būt oriģinālam ir tīri laba lieta, tikai nevajag to pārspīlēt, ekstremizēt.

Ermmm, vai tu varētu paskaidrot, kādēļ slavaskāre ir kas slikts?

Es neteicu, ka slavas kaare buutu kaut kas slikts, lai gan taa domaaju, tas tomeer (labi vai slikti) neatiecas uz buutiibu.
Bez tam es domaaju, un taas ir tikai manas domas, ka orginaalas lietas rodas aiz nepiecieshamiibas un nobriest pashas no sevis, vienkaarshi ir viens veiksminieks, kam izdodas pirmajam augli noraut.
Viss paareejais taa shkjiet ir tikai improvizaacija par teemu, kas nav mazaak noziimiigi, bet tomeer nav orginalitaate.
Viens cilveeks nespeej paarveidot pasauli taa, lai rastos nepiecieshamiiba peec jaunas originaalas lietas, taapeec originalitaate kaa pashmeerkjis man liekas bezjeedziiga.
Bez tam, tas viss ir ljoti atkariigs no pasaules uzskata un taapeec ar originalitaates defineeshanu vien liekas nebuus liidzeets.

Ja tu saki, ka oriģinālas lietas rodas aiz nepieciešamības, tad būtībā apstiprini, ka oriģinalitātei nemaz nav tik nejauša daba - tie, kam nav nepieciešamība, tie diez vai vispār kaut ko izdomās, nemaz nerunājot par kaut ko oriģinālu. Tobiš, tiem kas cenšas atrisināt problēmu ir lielāka iespēja izgudrot kaut ko oriģinālu, nekā tiem, kas neko nedara.
Jo vairāk cilvēku, kas strādā pie vienas un tās pašas problēmas, jo mazāka iespēja, ka pirmajam izdosies gūt rezultātus. Vieglāk būt oriģinālam mazpazīstamā nozarē.
Varbūt pārpratu, ko tu gribēji teikt, bet, manuprāt, viens cilvēks mierīgi var pārveidot pasauli tā, lai rastos nepieciešamība pēc jaunām oriģinālām lietām. Spuldzītes izgudrošana radīja nepieciešamību izgudrot dažāda veida elektrostacijas, lampu abažūrus, dienasgaismas spuldzes, ekonomiskās spuldzes un veselu lērumu citu lietu.
Protams, būtu stulbi, ja visi cilvēki izvēlētos vienu un to pašu pašmērķi.

Jaunas lietas nobriest aiz iekšējas nepieciešamības, bet tas noplūceejs ir nejaušs. Man liekas, ka elektriskās gaismas darbības principus izgudroja nevis tāpēc, ka kāds risināja apgaismošanas problēmas, bet kāds vienkārši rotaļājās ar elektrību. Neviens negribēja būt orģināls, bet vienkārši bija interesanti. Un tas vienkārši notika tāpēc, ka sabiedrībā bija pastiprināta interese par elektriskām parādībām. Volts taču arī sākumā augstu personu viesībās izklaidēja cilvēkus ar dejojošiem papīrīšiem.
Nav iespējams apzināti iet uz kaut ko orģinālu. No indivīda viedokļa jebkurš atklājums ir nejaušs, tāpēc nav iespējama apzināta rīcība, kas cilvēku varētu pie atkājuma novest, ideju ģenerēšana uz dullo šeit nederēs. Savukārt no vēstures viedokļa jebkurš atkājums ir bijis nepieciešams, nebūtu atklājusi persona A, gadu vēlāk atklātu persona B.
Negribu apgalvot, ka jāsēž rokas klēpī salikušam, jo tā arī nekas nesanāks.
Kā jau teicu, cilvēkam ir jābūt sagatavojušamies jaunam atklājumam un tas principā nozīmē smagu darbu visu esošo zināšanu apgūšanā, un mūsdienās zināšanas ir sakrājušās tik daudz, ka vieglāk ir apgalvot, ka nekas jauns nav iespējams.

Nestrīdos, ka lielā mērā tā ir nejaušība. Bet paredzama nejaušība, statistiska nejaušība. Mēs varam prognozēt, ka varbūtība ar metamo kauliņu uzmest trijnieku ir 1/6. Tāpat mēs varam paredzēt, ka, ja mums ir 10 cilvēki, kas risina problēmu, tad katram ir diezgan līdzīga varbūtība problēmu atrisināt. Tāpat mēs varam paredzēt, ka ir ļoti maza varbūtība, ka problēmu atrisinās kāds no tiem 10000 cilvēku, kas par problēmu vispār neinteresējas.
Ja cilvēks katru dienu 200 reizes skrien pāri ielai ar dzīvu satiksmi, tad jocīgi būtu nosaukt satiksmes negadījumu par kaut ko nejaušu - tas ir likumsakarīgi. Tāpat kā jocīgi būtu saukt par nejaušību gadījumu, ja cilvēks atrod oriģinālu risināju pēc tam, kad katru dienu ir domājis par šo problēmu. Vai piemēram, var uzskatīt par nejaušību, ja cilvēks, kas cenšas saprast, kāpēc pagale peld, bet cirvis grimst, atklāj Arhimēda likumu.
Ir iespējams apzināti iet uz kaut ko oriģinālu, jo:
Tu saki: "cilvēkam ir jābūt sagatavojušamies jaunam atklājumam un tas principā nozīmē smagu darbu visu esošo zināšanu apgūšanā". Vai tad šī sagatavošanās nav solis ceļā uz kaut ko oriģinālu? Ja cilvēks zina to, kas jau ir, tad ir daudz vieglāk atrast to, kā vēl nav, atrast vietu, kur vēl var iespraust ko oriģinālu, vai kā apvienot šīs zināšanas, lai radītu ko oriģinālu.
Edisons, vairāk vai mazāk veiksmīgi, bet tomāer tika galā ar apzinātu iešanu uz oriģinalitāti:
http://en.wikipedia.org/wiki/Thomas_Edison
"Edison [...] was one of the first inventors to apply the principles of mass production to the process of invention."

Protams, es nevaru noliegt, ka daudzi oriģināli izgudrojumi ir radušies tīri nejauši, vienkārši spēlējoties vai vispār domājot par kaut ko citu. Taču tomēr uzskatu, ka ar apzinātu darbību var to pašu panākt daudz ātrāk.

Es pastāvu uz to, ka veiksmīgi atrisinot problēmu mēs varam iegūt tehnoloģiju, nevis atklāt ko jaunu. Tam pašam Edisonam ir >1000 patenti un spuldzīte, bet vai viņam ir kaut viena fizikas formula?

Vai tad iegūt jaunu tehnoloģiju nenozīmē atklāt ko jaunu? Vai tad fizikas formulas nav problēmu risinājumi? Kur problēma būtu: kā prognozēt to vai citu dabā sastopamu parādību. Vai fizika, un tāpat daudzas citas zinātnes, nesastāv no dažādiem tehnoloģiskiem paņēmieniem, kā risināt tās vai citas problēmas? Piemēram, matemātika piedāvā tehnoloģiju, kā saskaitīt 2 ar 2.
Vārdsakot, atliek vien izvēlēties, kādu problēmu risināt. Piemēram, kā atrast dzīves jēgu, vai kā izprast pasauli.

Labi, jau labi, bet izklausaas paaraak vienkaarshi, lai buutu patiesiiba.

Neuztraucies, patiesību ir pietiekami daudz, lai pietiktu visiem;)

Tekalats_ISP_2, MIKROTIK un RTU Core Network. Funny:)

Tik traki, ka pie IP bij jaakjeras?

Ziņkārība:)