Nestrīdos, ka lielā mērā tā ir nejaušība. Bet paredzama nejaušība, statistiska nejaušība. Mēs varam prognozēt, ka varbūtība ar metamo kauliņu uzmest trijnieku ir 1/6. Tāpat mēs varam paredzēt, ka, ja mums ir 10 cilvēki, kas risina problēmu, tad katram ir diezgan līdzīga varbūtība problēmu atrisināt. Tāpat mēs varam paredzēt, ka ir ļoti maza varbūtība, ka problēmu atrisinās kāds no tiem 10000 cilvēku, kas par problēmu vispār neinteresējas.
Ja cilvēks katru dienu 200 reizes skrien pāri ielai ar dzīvu satiksmi, tad jocīgi būtu nosaukt satiksmes negadījumu par kaut ko nejaušu - tas ir likumsakarīgi. Tāpat kā jocīgi būtu saukt par nejaušību gadījumu, ja cilvēks atrod oriģinālu risināju pēc tam, kad katru dienu ir domājis par šo problēmu. Vai piemēram, var uzskatīt par nejaušību, ja cilvēks, kas cenšas saprast, kāpēc pagale peld, bet cirvis grimst, atklāj Arhimēda likumu.
Ir iespējams apzināti iet uz kaut ko oriģinālu, jo:
Tu saki: "cilvēkam ir jābūt sagatavojušamies jaunam atklājumam un tas principā nozīmē smagu darbu visu esošo zināšanu apgūšanā". Vai tad šī sagatavošanās nav solis ceļā uz kaut ko oriģinālu? Ja cilvēks zina to, kas jau ir, tad ir daudz vieglāk atrast to, kā vēl nav, atrast vietu, kur vēl var iespraust ko oriģinālu, vai kā apvienot šīs zināšanas, lai radītu ko oriģinālu.
Edisons, vairāk vai mazāk veiksmīgi, bet tomāer tika galā ar apzinātu iešanu uz oriģinalitāti:
http://en.wikipedia.org/wiki/Thomas_Edis
"Edison [...] was one of the first inventors to apply the principles of mass production to the process of invention."
Protams, es nevaru noliegt, ka daudzi oriģināli izgudrojumi ir radušies tīri nejauši, vienkārši spēlējoties vai vispār domājot par kaut ko citu. Taču tomēr uzskatu, ka ar apzinātu darbību var to pašu panākt daudz ātrāk.
Ja cilvēks katru dienu 200 reizes skrien pāri ielai ar dzīvu satiksmi, tad jocīgi būtu nosaukt satiksmes negadījumu par kaut ko nejaušu - tas ir likumsakarīgi. Tāpat kā jocīgi būtu saukt par nejaušību gadījumu, ja cilvēks atrod oriģinālu risināju pēc tam, kad katru dienu ir domājis par šo problēmu. Vai piemēram, var uzskatīt par nejaušību, ja cilvēks, kas cenšas saprast, kāpēc pagale peld, bet cirvis grimst, atklāj Arhimēda likumu.
Ir iespējams apzināti iet uz kaut ko oriģinālu, jo:
Tu saki: "cilvēkam ir jābūt sagatavojušamies jaunam atklājumam un tas principā nozīmē smagu darbu visu esošo zināšanu apgūšanā". Vai tad šī sagatavošanās nav solis ceļā uz kaut ko oriģinālu? Ja cilvēks zina to, kas jau ir, tad ir daudz vieglāk atrast to, kā vēl nav, atrast vietu, kur vēl var iespraust ko oriģinālu, vai kā apvienot šīs zināšanas, lai radītu ko oriģinālu.
Edisons, vairāk vai mazāk veiksmīgi, bet tomāer tika galā ar apzinātu iešanu uz oriģinalitāti:
http://en.wikipedia.org/wiki/Thomas_Edis
"Edison [...] was one of the first inventors to apply the principles of mass production to the process of invention."
Protams, es nevaru noliegt, ka daudzi oriģināli izgudrojumi ir radušies tīri nejauši, vienkārši spēlējoties vai vispār domājot par kaut ko citu. Taču tomēr uzskatu, ka ar apzinātu darbību var to pašu panākt daudz ātrāk.