Veselīgā sabiedrībā ir vajadzīgs gan konservatīvais, tradicionālais spēks, kas nodrošina stabilu un nodrošinātu dzīvi, gan arī oriģinālais jaunrades darbs, kas pamazām maina un piemēro sabiedrību jauniem apstākļiem un uzlabo dzīves kvalitāti.
Ja daļai sabiedrības oriģinalitāte ir pašmērķis, tad tas droši vien nav nekas slikts, ja tā ir visai sabiedrībai, tad visticamāk būs baigās ziepes: iedomājies, ka katrs cenšas darīt kaut ko pilnīgi citu - droši vien nespētu vienoties pat par tādiem standartiem, kā likums vai nauda.
Vai kādas problēmas rada tas, ka dažiem cilvēkiem oriģinalitāte ir pašmērķis? No vienas puses nav nekas slikts, ka cilvēki cenšas radīt ko jaunu, no otras puses, var arī aiziet pārāk tālu. Neviens cilvēks nespēj būt pilnīgi oriģināls visos savos aspektos, galu galā, visiem cilvēkiem tomēr ir divas rokas un divas kājas, un kas notiks, ja kāds pārmērīgas oriģinalitātes dzīts sāks zāģēt sev nost kādu lieku locekli. Oriģinalitātei tomēr ir kaut kādas robežas, kurās tā ir jēdzīga.
Domāju, ka oriģinalitāte ir tikpat labs pašmērķis, kā, piemēram, pilns vēders, slava, nauda, laime vai jūras bruņurupuču aizsardzība, ja vien cilvēks apjēdz mēru.
By the way, ar ko es runāju, ja drīkst zināt?