Problēma:
Patreiz nav manāma jauna kultūras paradigma, kas ļautu izglītotiem cilvēkiem izgudrot ko kvalitatīvi jaunu humanitārajā jomā. Izglītots cilvēks ir neapmierināts, jo zina tik daudz, ka nespēj radīt kaut ko nebijušu, tikai atražot jau iepriekš radīto.

Situācija:
Vienmēr ir jaunā paaudze, kas vēl neko nezina un iemācās to vai nu no pierakstiem (bibliotēkām), vai iepriekšējās paaudzes skolotājiem, vai arī paši no savas pieredzes. Jaunajai paaudzei ir interesanti, līdz šie sasniedz piesātinājumu. Bibliotēkas un skolotāji nodrošina ātrāku zināšanu apguvi, savukārt, mācīšanās no savas pieredzes nozīmē lēnāku, bet interesantāku zināšanu apguvi, jeb, būtībā tas nozīmē zināšanu radīšanu (tas nekas, ka kāds cits jau to pašu kādreiz ir izdomājis - radīšanas process notiek šā vai tā).

Risinājums1: Zināšanu ir tik daudz, ka viens mudaks var sasniegt piesātinājumu vienā specialitātē un, redzot, ka nespēj tur vairs neko jaunu saskatīt, pārcelties uz citu specialitāti, pēc tam atkal uz citu un atkal uz citu - pietiks līdz mūža beigām. Problēma: kaut ko radīt varēs tikai zināšanu apguves sākumposmā, kamēr vēl nezinās pārāk daudz. Būtībā tā ir vairākkārtēja atgriešanās bērnībā.

Risinājums2: Kļūt par skolotāju - pasniegt jaunajai paaudzei savas zināšanas, ievietojot tās attiecīgā laikmeta modes mērcē. Būtībā tā ir atteikšanās radīt ko kvalitatīvi jaunu, tā vietā nodarbojoties ar kvantitāti - izplatot zināšanas citiem.

Risinājums3: Nodedzināt bibliotēkas, lai nākošās paaudzes nezinātu, ka atražo jau iepriekš zināto, un šiem būtu interesanti. Problēma: Nepalīdz pašam, bet tikai nākošajām paaudzēm. Palielinās atražošanas iespēja (visi nodarbojas ar velosipēdu izgudrošanu), līdz ar to palēninās zināšanu attīstības temps. Nemaz nerunājot par iespēju, ka daudzi nomirs badā nespējot pielāgoties pasaulei, kas pēc zināšanu bāzes zuduma strauji mainīsies.

Risinājums4: Pievērsties dabaszinātnēm - tur vēl ir daudz neatklāta un daudz iespēju izpaust savas radīšanas tieksmes.

Risinājums5: Pievērsties nevis fundamentālajām zināšanām, bet inženierijai (mākslai), tobiš, likt savas zināšanas lietā un, balstoties uz tām, radīt interesantas lietas. Pievērsties formai, nevis saturam. No sērijas, daudzi var uzbūvēt torni, bet Eifeļa torni var uzbūvēt tikai Eifelis. Nevis "ko pateikt", bet "kā pateikt".

Ja tu saki, ka oriģinālas lietas rodas aiz nepieciešamības, tad būtībā apstiprini, ka oriģinalitātei nemaz nav tik nejauša daba - tie, kam nav nepieciešamība, tie diez vai vispār kaut ko izdomās, nemaz nerunājot par kaut ko oriģinālu. Tobiš, tiem kas cenšas atrisināt problēmu ir lielāka iespēja izgudrot kaut ko oriģinālu, nekā tiem, kas neko nedara.
Jo vairāk cilvēku, kas strādā pie vienas un tās pašas problēmas, jo mazāka iespēja, ka pirmajam izdosies gūt rezultātus. Vieglāk būt oriģinālam mazpazīstamā nozarē.
Varbūt pārpratu, ko tu gribēji teikt, bet, manuprāt, viens cilvēks mierīgi var pārveidot pasauli tā, lai rastos nepieciešamība pēc jaunām oriģinālām lietām. Spuldzītes izgudrošana radīja nepieciešamību izgudrot dažāda veida elektrostacijas, lampu abažūrus, dienasgaismas spuldzes, ekonomiskās spuldzes un veselu lērumu citu lietu.
Protams, būtu stulbi, ja visi cilvēki izvēlētos vienu un to pašu pašmērķi.

Jaunas lietas nobriest aiz iekšējas nepieciešamības, bet tas noplūceejs ir nejaušs. Man liekas, ka elektriskās gaismas darbības principus izgudroja nevis tāpēc, ka kāds risināja apgaismošanas problēmas, bet kāds vienkārši rotaļājās ar elektrību. Neviens negribēja būt orģināls, bet vienkārši bija interesanti. Un tas vienkārši notika tāpēc, ka sabiedrībā bija pastiprināta interese par elektriskām parādībām. Volts taču arī sākumā augstu personu viesībās izklaidēja cilvēkus ar dejojošiem papīrīšiem.
Nav iespējams apzināti iet uz kaut ko orģinālu. No indivīda viedokļa jebkurš atklājums ir nejaušs, tāpēc nav iespējama apzināta rīcība, kas cilvēku varētu pie atkājuma novest, ideju ģenerēšana uz dullo šeit nederēs. Savukārt no vēstures viedokļa jebkurš atkājums ir bijis nepieciešams, nebūtu atklājusi persona A, gadu vēlāk atklātu persona B.
Negribu apgalvot, ka jāsēž rokas klēpī salikušam, jo tā arī nekas nesanāks.
Kā jau teicu, cilvēkam ir jābūt sagatavojušamies jaunam atklājumam un tas principā nozīmē smagu darbu visu esošo zināšanu apgūšanā, un mūsdienās zināšanas ir sakrājušās tik daudz, ka vieglāk ir apgalvot, ka nekas jauns nav iespējams.

Nestrīdos, ka lielā mērā tā ir nejaušība. Bet paredzama nejaušība, statistiska nejaušība. Mēs varam prognozēt, ka varbūtība ar metamo kauliņu uzmest trijnieku ir 1/6. Tāpat mēs varam paredzēt, ka, ja mums ir 10 cilvēki, kas risina problēmu, tad katram ir diezgan līdzīga varbūtība problēmu atrisināt. Tāpat mēs varam paredzēt, ka ir ļoti maza varbūtība, ka problēmu atrisinās kāds no tiem 10000 cilvēku, kas par problēmu vispār neinteresējas.
Ja cilvēks katru dienu 200 reizes skrien pāri ielai ar dzīvu satiksmi, tad jocīgi būtu nosaukt satiksmes negadījumu par kaut ko nejaušu - tas ir likumsakarīgi. Tāpat kā jocīgi būtu saukt par nejaušību gadījumu, ja cilvēks atrod oriģinālu risināju pēc tam, kad katru dienu ir domājis par šo problēmu. Vai piemēram, var uzskatīt par nejaušību, ja cilvēks, kas cenšas saprast, kāpēc pagale peld, bet cirvis grimst, atklāj Arhimēda likumu.
Ir iespējams apzināti iet uz kaut ko oriģinālu, jo:
Tu saki: "cilvēkam ir jābūt sagatavojušamies jaunam atklājumam un tas principā nozīmē smagu darbu visu esošo zināšanu apgūšanā". Vai tad šī sagatavošanās nav solis ceļā uz kaut ko oriģinālu? Ja cilvēks zina to, kas jau ir, tad ir daudz vieglāk atrast to, kā vēl nav, atrast vietu, kur vēl var iespraust ko oriģinālu, vai kā apvienot šīs zināšanas, lai radītu ko oriģinālu.
Edisons, vairāk vai mazāk veiksmīgi, bet tomāer tika galā ar apzinātu iešanu uz oriģinalitāti:
http://en.wikipedia.org/wiki/Thomas_Edison
"Edison [...] was one of the first inventors to apply the principles of mass production to the process of invention."

Protams, es nevaru noliegt, ka daudzi oriģināli izgudrojumi ir radušies tīri nejauši, vienkārši spēlējoties vai vispār domājot par kaut ko citu. Taču tomēr uzskatu, ka ar apzinātu darbību var to pašu panākt daudz ātrāk.

Es pastāvu uz to, ka veiksmīgi atrisinot problēmu mēs varam iegūt tehnoloģiju, nevis atklāt ko jaunu. Tam pašam Edisonam ir >1000 patenti un spuldzīte, bet vai viņam ir kaut viena fizikas formula?

Vai tad iegūt jaunu tehnoloģiju nenozīmē atklāt ko jaunu? Vai tad fizikas formulas nav problēmu risinājumi? Kur problēma būtu: kā prognozēt to vai citu dabā sastopamu parādību. Vai fizika, un tāpat daudzas citas zinātnes, nesastāv no dažādiem tehnoloģiskiem paņēmieniem, kā risināt tās vai citas problēmas? Piemēram, matemātika piedāvā tehnoloģiju, kā saskaitīt 2 ar 2.
Vārdsakot, atliek vien izvēlēties, kādu problēmu risināt. Piemēram, kā atrast dzīves jēgu, vai kā izprast pasauli.

Labi, jau labi, bet izklausaas paaraak vienkaarshi, lai buutu patiesiiba.

Neuztraucies, patiesību ir pietiekami daudz, lai pietiktu visiem;)

Tekalats_ISP_2, MIKROTIK un RTU Core Network. Funny:)

Tik traki, ka pie IP bij jaakjeras?

Ziņkārība:)