Vispār interesanti, kā diskusija ap šo sienas gleznojumu aizbrauca no tā mākslinieciskās kvalitātes apspriešanas, uz bērniem, tikumību un zaimošanu, tādējādi iegrimstot bezcerīgā ideoloģisko ķīviņu purvā.
Piemēram, viedoklis, ka ar moderno mākslu šādam gleznojumam varētu būt sakars kaut kad 20. gadsimta otrajā, ja ne pat pirmajā pusē, ļoti ātri pazuda no dienas kārtības - iespējams tāpēc, ka tas prasa labāku trenētību nekā parastā grūstīšanās ap vērtībām un ķermeņiem.
Bet, ja es gribētu, lai šādu gleznojumu aizvāc, vai lai vismaz tā pasūtītājiem ir nepatikšanas, tad tieši šāds neideoloģizēts viedoklis varētu būt laba starta pozīcija, lai sāktu izpēti par lēmuma pieņemšanas apstākļiem un iesaistītajām naudas plūsmām un tajā visu klātesošo personu saistībai.