Atceros to ierakstu par slaucējām.


Saprotu emocijas, bet nepiekrītu faktiem - kur nu vēl vairāk "vieglā un priecīgā" šlāgera, kā segmentā 'atpūta un izklaide'- visa ventspils, lai, uzbūvēta šim nolūkam un katrā pilsētā pa smukumiņam, visi pasākumi ar dziedošajiem aktieriem, mazajiem cāļa laureātiem, Apvedceļu, rajecku un pilni stūri "neiroglezniecības" kur vien nevajag. Ir izjātā Saldus baznīca ar Rozentāla skuļptūriem un šitās te, "multimediju ekspozīcijas", lasi, animētas klasiķu gleznas tā, ka iekšas apgriežas.


Vienkāršajiem Cilvēkiem (tm), vai, ja vēlies "slaucējai",
nevajag mākslu "priekš vienkāršajiem cilvēkiem." Tā būtu bīstama segregācija. (māksla priekš x/y/z).


Ikvienam no mums vajadzētu vairāk drosmes (tātad arī iedrošinošu komunikāciju, izstāstīšanu, ie-ceļvežošanu) un zināšanu un saņemšanās gribu iet un skatīt, pārvarēt bailes un pašam iepazīt, izvaicāt piedāvāto mākslu , iemācīties uzdot jautājumus sev un autoriem, nevis apvainoties, "nesaprotu, sūds", "nepatīk, sūds" vai gaidīt visur "mākslu vienkāršajiem cilvēkiem." Tā biezā slānī ir atrodama visa amatniecībā, amatiermāksla ar neirogleznotājiem un pašdarbība ir daudzjodaudz.

Tas, ko rakstīji, ka gribi izrādes, kuras nav depresīvas, par nāvi, ar slimeniem [domāšanas] modeļiem un veselu psihi citādi aizskarošas- tas ir cits jautājums - varbūt trūkst 'vieglā repertuāra', kauč man nu gluži tā nešķiet, katrā Dailē ir pa vieglajām izrādēm, ne vien eksitenciaļņiks un tarkovščina (tm). Man liekas, ka vairums satura piegādātāju vienkārši ir pārcentušies sevi celt augstāk un vaigus piepūtuši mēģina panākt izcilāko izcilību, izpatikt trīs atlikušajiem kritiķiem, bet tam nav sakara ar mākslu slaucējām vs rīgaslaikaredakcijai ,
cik vien ar latvieša teicamnieciskumu un bailēm būt pieķertam, ka šoreiz nav sanācis, gan jau nākamreiz.