Es laikam esmu shausmiigi tizla un neveikla, bet paaris reizes esmu taa nolikusies, ka biju ljoti pateiciiga par kjiveri. Un tie nebija nekaadi biistamie gadiijumi, ne uz kalna, ne shosejas. Vienreiz plataa staavlaukumaa vienkaarshi nepamaniiju apmaliiti (vinja bija nelogjiskaa vietaa), atsitos un paarlidoju paari stuurei. Vellapeedam rags ieliekts, bet galva vesela, pateicoties kjiverei. Otraa reize bija kaut kas liidzveertiigs.

Latvijaa gan man kjiveres nebija, bet, jaasaka godiigi, peec paarvaakhanaas uz Riigu 13 g. vecumaa, nebija arii velosipeeda.
Un sleepot Latvijaa es arii maaciijos bez kjiveres.

Tagad es nevaru iedomaaties ne vienu, ne otru bez kjiveres. Tur naak klaat arii kaut kaads divkosiibas jautaajums - beerniem es neljauju bez kjivereem. Kaa es varu vinjiem teikt, ka kjivere ir obligaata, ja pati nevelku? Es arii kriitu - jaa, vairs ne tik biezhi, bet gadaas - kaapeec lai es vareetu nevilkt?