Pūgo, tūļ jeb viss tas, ko zini ar katru šūnu, bet tomēr ne vella nezini
Vienu no beidzamajām jogas nodarbībām klātienē lieliskā A. beidza ar abosolūti transcen(dent)ālo Pūgõ, tūļ jeb Pūtvējiņiem no viena piemirsta,
bet
smalki stipra Tigula elbūma. Un tur nu es stāvēju, visa tāda laimīga un tīrināta pēc jogas, pirms atgriezties pie ekrāniem, uzdevumiem, vokršopiem, cilvēkiem,
stāvēju līdz šķiedrai aizkustināta, jo lībiski tas tikzināmais un reizēmapšaubāmais un pašsaprotamais skanēja tik trausli un iekšķīgi, bet dzidri. Līdzīgi es laikam jūtos
par paši zinām, ko šobrīdiņ savā burbulī- mazskaitlīgi, bet stalti, rimti, katrspatsparsevi.
Te,
reku, var mēģināt pats skrēj savu kumeliņu izdziedāt .
Tā viš i.
Starp citu, ērtas un piegulošas maskas no kvalitatīviem (!) materiāliem ir gan Natālijai Jansonei, gan Baibai Ladigai, abas atrodamas gan fiziskajās studijās, gan internetos. Tas, ja nekas cits netīk un nav labs gana vai aizvaino vietās.