Man atkal mulsina, ka es te pērku kartona vāciņu (teorētiski; blīvripu pēdējoreiz esmu pircis pirms, šķiet, divdesmit gadiem), sietspiedi, visas lietas – bet iekšā ir tik vien kā digitāls fails, kas ierakstīts bezcerīgi novecojušā datu nesējā. Nediršamies, man gribas teikt; uztaisiet glītu vāciņu, ielieciet tur SD karti ar attiecīgajiem failiem vai USB draivu un miers!

Bet vispār man vienkārši piemērs uztrāpīja pa nervu, jo, manuprāt, norāda uz uz būtisku latviešu kultūras īpatnību. Kamēr visa pārējā pasaule jau sen pa mākoņiem, mēs (tas ir, tas samērā niecīgais disku un grāmatu izdevēju pulks) uzstājam uz taustāmām lietām (jā, jā, ir visādi mēģinājumi digitālizēties, tu neesi Gudrais, Skaistais un Veiksmīgais, ja neesi mēģinājis kaut ko Latvijā digitālizēt). Rezultātā, man gan ir aizdomas, latvju kultūra ne tikai draud palikt, bet ir jau palikusi par tādu greznumlietu, kaut ko tādu, ko paklausīties mājās uz haifai vai palasīt, atgāžoties klubkrēslā, nevis klausīties skrienot vai lasīt sabtransportā uz Kindles. Bet tur nu nekas nav maināms, God knows we've tried.

Nekas nosodāms jau tas nav, latviešu kultūra un valoda vispār pārliecinoši soļo ķēķa virzienā – tas ir, kad jādara Lietas, jāiepazīst pasaule un jāuzzina, kas notiek, tad mēs runājam un lasām svešvalodās. Latviešu valodu var mājās ķēķī vakariņas ēdot parunāt un saziņā ar valsts iestādēm, ja tev, nelaimīgajam, tāda nepieciešama. It kā viss kārtībā, tikai drusciņ za ģeržavu obidno, vai.