Bet tad tak visiem labi. Putins pamazām savācis arvien lielāku daļu no bijušajām -- bet vispār jau tikai nopauzētajām -- socbloka valstīm. Ja padodas brīvprātīgi, varbūt pat nav jāšauj. Ukrainā taču arī sāka šaut tad, kad viņi sadomājās no Krievijas iet prom. Pamazām īstenojas sapnītis par Krieviju kā globālu lielvalsti, bet visādiem diktātoriski noskaņotiem rīkļurāvējiem pēkšņi atkal ir globāls draudziņš, ne tikai globāls policists. Putinam draudzīgās valstis drīkst pat Putinu šad tad palamāt, viņš saprot, ka samta cimdiņi šad tad strādā labāk par dzelzs dūri. Mazliet samiedzot acis, tās draudzīgās valstis pat var uzdot nevis par Putina draudziņiem, bet par Vienkāršajiem Ļaudīm, kas Piecēlušies no Ceļiem un Nometuši Liberastu Jūgu. Tie, kam ļoti gribējās ierauties savā kaktiņā, dabū ierauties savā kaktiņā. Varbūt pat sanāk izformēt ES un NATO, kas tā kā tā mocījās ar identitātes krīzi -- tad atkrīt arī kārdinājums stāties visādās nekrieviskās organizācijās. Un tas viss -- nu, ne gluži bez neviena šāviena, šāvienu ir daudz, bet, teiksim tā, bez neviena izšauta Iskandera. Arī nav slikti, ne?

Varbūt Nūtam Gingričam tiešām taisnība, nu, kam kaut kādas Sanktpēterburgas pievārtes dēļ riskēt ar kaŗu? Vienkārši atzīsti, kas ir tavs papucītis, un viss, dzīvo mierā, vismaz tik ilgi, kamēr papucītis ļauj. Ko zin, varbūt pirmajiem draudziņiem īpašs piedāvājums: pat papīri nav jāparaksta?

Lai gan šķērmi, šķērmi. Patlaban vēl tīri tā, netīkamās atmosfairas dēļ (piemēram, es še nedotu ne četri, ka tūliņ atkal neatskries Domu Policijas Trieciennieks un brēks, atkal Putins, cik var -- šādi notikumi viņus īpaši uzmundrina). Bet nu arvien skaidrāk paliek tas, ka nāksies vien pieņemt visādus netīkamus lēmumus.