Melānijas hronikas
*
Turpceļā, lidmašīnā sēdēja blakus stereotipiska krievu sieviete gados: adīta pūkainā mice, seši džemperi, drupačaini cepumiņi maisiņā, maisiņš kabatā, migrēnas, zelta brilles, intnerese par ezotēri tālāko zaru, ja vien es kādu vārdu teikšu, uzreiz uzzināšu visas savas auras krāsas un karmas uzdevumus, nodomāju. Laipna, ļoti gaiša, bet es vairāk, kā sarunāties (un pārliecināties par stereotipiem) es vēlējos pagulēt. Tas gan lāgā neizdevās, lidmašīna bija baisi auksta, man sala ar abiem borta plediem un diveiro borta tēju, arī miegam sala.

Nadežda, viņa man padeva roku – savai mammai biju cerība izsūtījumā,
viņa teica un uzsāka stāstu par to, ir pensionēta skolotāja, lido pie meitas uz Meksiku, kura, beigusi skolas Nīderlandē tur dzīvo jau dažus gadus, dodas satikt mazbērnus un sasildīties, jo tur vismaz trīs mēnešus gadā dzīvot veselīgā vidē, nebaidoties un negruzoties.
"Nesen apglabāju māti, vīru. Tagad esmu brīva un ceļoju. Man tik ļoti nepatīk Krievija, tā ir cūcība, ko viņi ar mums nodarījuši un destrukcija nāk no izpostītajiem austrumiem, bēgšana alkoholismā un vardarbībā – kāpēc tas ir arī šeit?", viņa vēl pēc kāda stāsta turpināja. "Es katru vakaru lūdzu dievu, lai "Baltija tomēr saglabātu neatkarību."

Lidmašīna piezemējās. Man īsti nebija, ko piebilst. Biju pārsteigta gan par saturu, gan par to, cik ļoti kļūdījos stereotipos.

*

Kopš grūti uzšķetināma brīža audzināšanā (?) vai izglītības procesā (?), mani gan tiešajos cilvēkstāstos, gan dažādās dokumentētās liecībās interesēja "kā tieši tas notika" – kā ienāca zaldāti, iebruka, ko teica, ko meklēja, kāpēc vieniem izdevās atpirkties/atrunāties/paslēpties, bet citiem – nē; kas bija tie individuālie racionālie un arī neticamie faktori mūsu ģimenēs, dzimtās, aiz kam vienu daļu izsūtīja, bet citu – nē un "kas notika pēc tam" pašiem indivīdiem, gan tiem, kas palika, gan tiem, kurus izsūtīja un kad nu un kādās kombinācijās tie atgriezās un kāda vērtība bija "tam gredzentiņam, kurš izturēja vecmāmiņas Sibīriju", piemēram.

Kairišam caur Vanagas varoni ir izdevies ļoti, līdz kaulam spēcīgi parādīt vienu no scenārijiem, stipru jo stipru - skolota, stipra un gudra cilvēka Sibīriju – tā epizode, kurā sievas nikni nepiekrīt parakstīt savus aresta dokumentus vai, jo īpaši, kad kopā ar vācieti tiek deklamēts dzejolis – par līmeni un zināšanām, kādas tika izrautas no šejienes un aizstumtas taigā un vēlāk sistēmiski un arī sistemātiski iznīcinātas ar meliem, bezjēgu un vienaldzību. Jā un viss tas, kas ir sievietes spēks izdzīvot, mīlestības spēks cerēt un gaidīt un ticēt un nepadoties; vecāka, mātes spēks apglabājot mazuli vai atļaujot izdzīvojušam bērnam doties atpakaļ –––– nuuu.....pateikt, ka stipri vai emocionāli ir nepateikt neko, tāpēc cilā vien šņukdrāniņas, skatītāj, jo tur, ekrānā ir viņas – visas tavas vecmāmiņas, vecvecmamiņas, viņu māsas/mātes/utt un visi pazudušie/nošautie vectētiņi, vēl nesatiktie nākamie viņu vīri un postažas ģenēze lēni kadrēta.

Tā kā es atļāvos neturēties un raudāt sāku jau trešajā minūtē, tad vietumis bija daudz miglas un teiksim, "montāžas paņēmienus vai operatora darbu" es pat nemēģināšu komentēt, jo reti kad ir tā, ka visu skaties un jūti bez tehnikas, saej stāstā un zaudē detaļas, kas, manuprāt, tikai apstiprina to, cik ļoti smalks ir šis veikums jebkurā ziņā un atstāj tos jautājumus, uz kuriem arī nākamajā dienā neatbildēsi –
"bet ko darītu es."
Vai, jaudīgāks jautājums – "ko darīt, lai tas neatkārtotos." Un ko tur varu darīt es, Tu, mēs, jūs & co?

Un, truluma prieka dziesmā, tas kadrs, kurā uzvaru sludinošais kravas auto ar uzvarētājiem ielūzt āliņģī, atstājot vien lentu "Pobeda".....to, domāju, var uz klasikas plauktiņu uzreiz.



Īsta filma novembriem. Daudzlīmeņu paldies- paldies- ir-maz-sacīts- par to. Un liel-viela pārdomām vēl kādiem vakarīniem, kādi gan tieši novembros netrūkst un neba, lai atpakaļ skatītos un rētas plēstu, bet tieši lai uz priekšu redzētu.


Vajadzētu izdomāt, kā to atrādīt saskaņas centra džipotajiem sociāldemokrātiem, lekniem kolchozu un izpildkomu pašvaldību priekšsēžiem un ZZS komjaunatnes (de)ģenerāļsekretāru ordai.