esmu zilumaina "pa žižņ", jo man aši ķer (pieskaries galda stūrim? zilums!) un es esmu piedzīvojusi traģēdiju gandrīz ģimenes ietvaros, kad man neticēja, ka mani nesit. manuprāt, daļa vētras taisītāju netic joprojām.

kaut kā vispār neliekas normāli pieņemt sliktāko. lai arī esmu stāvējusi blakus un glaudījusi draudzenei galvu, kad tā zilumainas raud pēc drauga sišanas ar pannu, ar koku, ar vāzi, ar dūri, ar visu, kas pagadās.

tas, ka viņi sit, nenotiek tikai sliktās sabiedrībās, taču es vienalga uzskatu, ka mans pienākums ir domāt tikai to labāko, jo, kamōn - zilumus var dabūt tūkstoš veidos!