Par daudz drāmas un par maz medicīniskas informācijas. Mani neinteresē, ar ko viņš gulēja, ko runāja ar Pāvestu utt., bet kāpēc viņa metode nestrādāja. Precīzāk, cik gadījumos tā strādāja, jo kopumā ir iespaids, ka tā ir inovatīva un perspektīva cilmes šūnu izmantošanas metode, kas vēl nav līdz galam izstrādāta. Kā gadījās, ka viņš drīkstēja veikt tik riskantas procedūras? Es domāju, ka daudzi pacienti paši uzprasījās, jo kurš gan ir spējīgs saprast visus riskus. Secinājumā, šis ir institucionālās uzraudzības feils.

Ironiski, ka šobrīd daudzi protestē pret to, ka valdībai būtu jābūt piesardzīgai, regulējot plašos pētījumos nepārbaudītas medicīniskas manipulācijas. Bet kā lai valdība nav piesardzīga, ja šādas lietas notiek par ar tik prestižiem iestādījumiem?