terra firma, terra incognita
"tas viss ir galvā. savā galvā."

kārtējo reizi secinu, pēc tam, kad izdevās savākties nebarojot zivis, lai arī uz to gāja diezgan pārliecinoši, jo bija diezgan paaugsti viļņi, kuri šūpoja no visām pusēm. kļūme gan bija tā, ka es biju nolēmusi palikt iekšā un lasīt grāmatu, tāpēc uzšūpojos krietni. (no izlasītajām 2 nodaļām par ROI svarīgumu atceros gandrīz neko, ja neskaita nelabumu.) pret vakaru jau biju dzīvotāja un šodien stūrmaņoju pati. tiesa gan, šodienas gājiens gan bija vareni īss, jo nolēmām palikt pilsētiņā ar internetu, baznīcu, grieķu krogu un vēl pāris iezīmīgām vietām. šeit ir mazpilsētas miers: smaržo pēc svaigi pļautas zāles, ap kanālu sēd ļaudis, pikniko un audzina mazus, blondus, zilacainus bērnus. skan baznīcu zvani un diemžēl, man nav izdevies atbrīvoties no spriedzes pašuzvilktās par "darba līniju."
nemāku (suns zin, ko ēdis) atslābt un nodoties šimbrīdim, domāju par to, ko "vajadzēja padarīt."
neciešami. pašiezāģējoši.
tāpēc telefona noslīcināšanās ir mazs, bet tīkams soda punkts un būs iemācīties atslābt te&tagad.



vēl man liekas, dažādu notikumu rezultātā, mazliet pietuvojos kādas senas mīklas atminējumam. vai vismaz, pagriezienam. mīklas par to, "kāpēc tā notiek, dakter", kad cilvēkstarpā iezogas visa zināmā un varenjaudīgā dvēseļjaudība un nopusvārda kosmosā šaušanās, par to, kāpēc var klusēt ilgi un tad piepeši pateikt vienu un to pašu sihroni, kad viss sakrīt ar Parīzes Mēru un Svaru Palātas precizitāti, un visa pārējā jaukbūšana, kura brīnišķa, kad pilnā ziedā, bet prot iecirst līdz piektajam skriemelim un iešaut pāris freona bultas, kuras atsaldē līdz nejūtībai, kaut mazliet saņemoties, to var arī nemanīt un vai nejust, domājot, ka tā ir labi un tā piederās.

Tas tāpēc, ka tam- dvēseļjaudībai un jaudīgajai nopusvārdībai, utt. nav itin nekāda sakara ar dzīvi_parasto, ar ikdienas gaitām un ikdienas savietojamību (un te es ne par kotletēm, alu, zeķēm, minetu, pļaviņmājām un trīsdēliem) un no lieka domāt, ka tas ir devītais, personīgais pasaules brīnums,  lijis pār izredzētajiem, sauktajiem un aicinātajiem.

Aizvien vairāk sliecos domāt, ka šīs reibinošās kombinācijas rada  vienkāršs un gauži cilvēcīgs  izalkums, badā mērdējums, kuram  nav sakara ar ikdienas pārtikas programmu. Tam pieskarties ar pašiem pirkstgaliem, palikt koridorā tēju dzerot un neapskatīties gleznas, tomēr.  lūdzu labot, ja kļūdos.
Ievelku ķeksi veikto izvēļu logā "ikdiena" vai "svētki" un tur arī ir apraktais sunis. Izvēlies, ko vēlies un vēlies, ko izvēlējiess- salūtu šauj vakaros, tumsā, lai labāk redzams un priecē aci, dienasgaismā salūtus var sajaukt ar postošiem pērkoņiem-zibeņiem, no kā prātīgākie piesargās. Take it. Check it. (un tagad ceļabiedri "neko ļaunu nedomādami" lasa priekšā par sieviešu nogalināšanas tradīcijām Palestīnā. Protams. Protams. Nečīkstu. )



P.S. un čeklists par sīkumiem ir sekojošs. par to, kas ir iespējams:
- iepriekš neplānoti ienest R-air zalonā 3 rokasbagāžas, kuras katra 2x pārsniedz normu (kaismīga alkokola iegāde pirms sausā likuma);
 - ja ir uzmetušas 3 auto nomas kompānijas un jūs sevi atrodait
 a)maķenīt erebuš (divi no trim pīpliem),
 b) niknu un piktu (viens)
c) ļoti omulīgu un nerebuš (cits viens)
d) noskaņotu uz sarunām par patiesību pasūtījumos (es),
bet tomēr, nomas auto nav. un tātad, jemam 2 gab šatlbusus un pēc 4 stundām esam Galapunktā, kur viss ir lieliski un ceļa laikā ir notikusi iepazīšanās ar jaunzēlandieti, kurš mūk prom no turienes, tāpēc, ka lauki, mazie mērogi, nekas nenotiek, itin nekas. lūk. tātad, mazliet sarunu, mazliet karšu lasīšanas un nafig man tavs fordfokuss, avis/hertz/europcar. paši varam.
- izmazgāt matus 1,5 minūtēs, jo tāds ir dušas laika limits par vienīgo žetonu;
- tā kā lietus uzgrābj neplānoti un gumijnieku nav, tad dienu pavadīt Jaunajās Bahilās (TM)
- proti, 2 maisiņos, kuri uz klāja neganti slīd un tālab varam apgūt mācībstundu: uz klāja rokas kabatās neturam.
- pastkartes SWE:LV sasniedz dzimtenes adresātus nākamajā dienā. tas izskaidro, kāpēc e-mailus nevar nosūtīt.
- caurmērā nonkoncentrēties uz interesi "ēst un gulēt" un ik pa brīžam painteresēties "vai nevajadzētu kaut ko iekost" pat tad, ja Lielais Marabou ir noēst pirms stundas, soloties nekad vairs un neko vairs.