Dace Rukšāne, Mīlasstāsti, 8. gab
Vakar pārgurumā un apaļās 52 minūtēs izlasīju DR jauno grāmatu, "Mīlasstāsti", tie ir veseli astoņi.

Atsevišķi mani draugi atzinīgi izteicās par šo, sakot, ka "vieglais, bet precīzais un Tev patiks",
aiz cieņas pret neapskaužamajā stāvoklī esošo oriģināldaiļradi es to atbalstīju ar 9.99 eur pirkumu un nemaz nenožēloju.

Vienīgi, pēc lasītā mani nepamet liegs skumīgums un smagas nopūtas, tieši piekoptā domāšanas/rīcības/emociju modeļa bezcerīgums no visiem astoņiem stāstiem rezonēja visvairāk.

Stāsti par tādām kā mīlestībām, bet visas darbojas pēc viena, ļoti garlaicīga principa: Viņa- "ir laiks-> jebkāds viņš (kurš nav izvēlēts, drīzāk "gadījies")-> viņš nesadarbojas emocionāli/seksuāli/materiāli-> viņa paliek stāvoklī un tiek iedarbināti trīs rīcības modeļi.
- viņa dodas prom kaut kur (pie mātes, vai pasaulē),
- viņa viņu nogalina (divos veidos),
- viņš aiziet.

Gandrīz visos gadījumos, kuros "viņa ieņēma mūsu bērnu", paliek bērni, "ar viņa zilajām acīm". Un vilšanās un rūgtums un sakostas lūpas.
Izņemot jestrāko un labāko no stāstiem, "Oranžā bumba", par godprātīgo pāri vai "Franču maukas", par čūskas sišanu ar kurpi, visi dalībnieki ir, piedošanu, sapisti galvā, stingri stāv katrs savā nespējā, nemācēšanā un negribēšanā un šajā literatūrā ir sasodīti maz literatūras. Tajā pat nav dzīves satura un pieturpunktu, atskaitot emocionālos- vienkāršos (vajadzību kādu mīlēt, pat bez pretmīlas) un tehniskos- fizlioloģisku nepieciešamību pēc seksuāla kontakta. Vēl fīčeroja ēšana, protams. Taču ap to zonu arī māslova piramīda norauta, nav ko te ložņāt un augšup tiekties pēc Raiņa, grāmatas alternatīvais nosaukums varētu būt "Ēd, ceri un ciet."

Visos stāstos, līdzīgi, kā ne īpaši tuvas paziņas zvanā vēlā vakarā, kura vēlas "parunāt pie tējas" ir jau gluži paredzami, par ko būs saruna.
Sak, saņēmos drosmi, saspļāvu saujās, nokāpu no shēmas, another suitcase in another hall: un nepiekritīšu klasiķim par vienādajiem laimīgajiem stāstiem, nekā, neciešami vienādi un garlaicīgi līdz ārprātam ir arī plakani izstāstītie nelaimīgie stāsti, jo katrs tos esam pāris reizes izpildījuši, atkārtojuši, nostiprinājuši kļūdas faktoru. Es gan vēlos ticēt, ka pēc noteikta atkārtojumu skaita kaut ko tomēr mācāmies, jo kādā brīdī mugurā ir sadurti tik daudz grābekļu, ka neviens žakets neiet ciet un elpot ir grūti, jo vislaik asiņo skartās plaušas.

Lūk un tad tak, sagrābjot pēdējās pašcieņas druskas,
notiek atblāzma un sākas personības learning curve, kaut kādi lēmumumi un sev kaut kā apsolīšana- ja nevar apsolīt tā vairāk nedarīt, tad var apsolīt "vairāk par to neciest un tas jau ir pieklājīgs dīls pašai/-m ar sevi.

Vienādiņ, par Mīlasstāstiem dēvētajos mīlasstāstos pašas mīlas nebija nemaz, kas vissāpīgāk: pašmīlas nebija.

Un, ņemot vērā tās vērojumu un informācijas druskas, kādas vispār ir man pieticīgi pieejamas "par savstarpējo attiecību kultūru un ieradumiem Latvijā, 2015", man likās, ka grāmata ir līdz kaulam bezcerīgi precīza, skaidri uzrādot klupšanas celmu– ka varbūt jāiemācās man, tev, viņai, viņam, mums, jums utt vienkārši redzēt un sadzirdēt "to otru", pirms, teiksim, pierakstīties pirmā valša kursiņos. Vai vispār, bišķiņ atslābt no svilinoši spiedīgās vajadzības "būt attiecībās. jebkādās. asap."

Ot, "nebija labi gana." Grūti tādā socioloģiskajā dokmentālismā atrast kaut kripatu literatūras. Rukšānīt, zinām - varēja vēl drusciņ piestrādāt , jo anotācijā ietvertā doma, ka "grāmata kopumā veido vienu veselumu – iejūtīgu, skaudru skatījumu uz sievietes emociju (bet arī ikdienas un sadzīves) pasauli mūsdienu realitātē", tad jāteic, ka nē, šis mārketinga solījums nav izpildīts: grāmata uzrāda nomācoši vienmuļus centienus darot vienu un to pašu, gaidīt atšķirīgus rezultātus.


Bet grāmatu varu nodot tālāklasīšanas cirkulārā. Varbūt citiem atskan savādāk, bet man smeldzīgi-domīgu gongu vietā skanēja sagrabējis skolas zvans.