Cīve nau vienkārša, tašreis
Ohlala, sūrajā sāncensībā palikām otrie.

Komandai piederēja žūrijas (klients un čiekurčiekuri, teiksim, uk design council važoņa balsis), betē, tā kā atmetām teātri, tad trūka skatītāju balsu. Tā nu uzvarētāji mūs dzirdīja no saviem kausiem, fakin 2 punkti, bet tas nekas, slavas jūra un komplimenti tālākdzīvei.



5 reizes šodieb skaidroju, kāpēc nedzīvoju tajās londonās un tveicēs. Konceptu par mīlestības (ieskaitot, bet neaprovežojoties ar dzimtenes) jaudu un vilknājumu nanopirka, uzstājīgi viņi teica- bet kāpēc tu neesi ar mums? Tev jābūt te. Nu, ko man teikt- esmu latvju cietēja pro, patīk grūtības ? Sirds man enkurs/ tēvamāja/māteskaps/ rasasrītu zirnēklīts? Ierastāki sivēntiņi zin paģērēt pērles, ko?


Pēcāk, pēc kvartàliem gara klusuma un sargājošas triekšanas,
uz mazā tilta pār Temzai (ser) maķenīt apraudājos, asaras slēpjot gardā lokālzviedzienā, kuru ne-pa- skai-drot.
Move on, carry on, toreadori un haizivs steiks, jā.