Kā iemīlēt konfliktus- III


Ja ne gadu cītīgi urbtas tās stabulītes, zem lupas un ciešā sadejā, apmeklējot dreijātāju skates ar izsaukumu stundas laikā un tā,
tad citos apstākļos es būtu allaž paklausīgi uzklausījusi karaļu aicinājumus, tā sacīt, paspēlēties ar krāsiņām, pamēģināt trešajai stabulītei cita urbuma leņķīti, piektajai uzlikt notiņu, nu, jūs jau ziniet, "vēl mazliet piestrādāt," "nokomentējām izmaiņiņas", bet vakar acumirklī iedarbojās tie Baha ziedi, kuri neļauj vairs dusmas turēt sevī.

Un teicām mēs, stabulīšu drāzēji, cits papildinot citu, ka godātie karaļi, krauji esam kognitīvās disonanses zonā, kas gan ir noticis?
Pirms to zaļo žļurgu lakāt, vēl viss bija ar aplausiem un ziediem un rožmaizīti un pat pāris zīmogiem, jūs pat aplītī sēdējāt un stabulēt mācītājies un jums pat sanāca brīdī, kad to nedarījāt ar eklēri mutē, bet te piepeši tāds kraujš publisks pēriens pa aknām, kas tad nu? kas ir izmaiņu vēstneši, lūdzu? jūs tādi pakaili šodien, kur mantijas, kur "kungi kundzes" un tagad sukājat un paļājat mūsu stabulītes, spļaunat mažorā un ziniet ko, bažas, ka karaļvalstij ir jāsatraucas, ka šodien to vada četri piedzērušies ūdensžurki, no kuriem viens ir arī tuvredzīgs, bet tieši viņš lasa karti un mēs esam uz kuģa lielā vētrā. Tas zars, ziniet, tāds lūstošs un ne mēs uz viņa sēžam šobrīdiņ, jo kas gan mēs esam, salīdzinoši.

Galms visādīgi mēģināja mūs noslaucīt un salocīt mēslainē, suinījot kā nekam nederīgus salūzuša kases aparāta čekus, kaut mūsu uznāciens, atgādināšu, bija par stabulītēm un ja daži labi neatšķir, piedodiet, pimpi no gurķa, tad citi atkal joprojām atšķir gan un iespējams, tas nāk par bēdu tiem skolotajiem atšķīrējiem.
Ķērās karaļi meklējot tvērumu pie pogas, punkta, atsauca atmiņā to reizi, kad vienam no karaļiem sāka asiņot deguns un mēs piesteidzāmies ar ledus gabalu uzreiz, vai tad tā ir pirmā palīdzība, ko? Cilvēkam tak vajadzēja pleca sajūtu, jūs ar ledu uzreiz, nekādas tādas iejūtības.

Tātad, konflikts eskalēja cilindriski un šovam izlauzās zirneklļi no burciņām spudūc. Pīķa Dāma pauda viedokli, ka viss būtu labi un viņa personiski dietu laimē, ja vien mēs vienā stabulītē būtu iegrebuši jumja zīmi, auglībai. Tīri tā, kāpēc ne. Druknākais karalis joprojām neticēja nekam, arī ne stabulītēm, ne stabulītes dziesmai, jo viņš neko nejuta un nekam neticēja un nekādu jumi un auglību viņam nekur nevajag. Bez tam, viņš stabulīti bija redzējis citā galmā viesojoties un vai tad nevarēja kādu citu stabulēšanas instrumentu, ierīci stabulācijas veikšanai izdomāt, ko? "Nejūtu!", viņš auroja.
Jutoņas ir mana specialitāte, tamdēļ es pārņēmu retorikas stafeti un kompetenti izteicos par jutoņu, jo manos rados ir tāds brudierēts teikums "vajag just, kā jājūt" ar kuru mēs visu parasti saregulējam jau dekādēm ilgi un ar to uz lūpām visādi nu vedināju pie tā dēvētā prāta, taču kā zirņi no sienas, tā vārdi no druknākā karaļa atbira, viņš ārīgi lieto kaut kādu pretuztveres līdzekli, kaut ko, kas ļauj norobežoties no jebkā un turpināt cīņu ar jebko, iekšķīgi turpinot dzert gan degšķidrumu, gan absorbentu uz maiņām, jo viņa visa dzīve ir cīņa.

Pats galvenais klusēja un kremšķināja. "Nu jā, jā, jāsajūt" ir viņa frāze, kas iecirsta protokolā. Mēs, diemžēl, nesaprotam vai tas ir jautājuma teikums vai kas. Es to uzskatu par gļēvumu.

Jaunākais karalis, viņa vaigi svila. Viņš gribēja izteikties, bet nevarēja, jo politiskā nehomogenitāte viņu viļāja kā čīkstošu kurmju atbaidāmo zemeņu dobē, tad viņš atcerējās, ka asprātība ir mūsu viss un teica, ka uz stabulītēm vajagot skudriņas. "Kuras sugas, ziniet, ir darba un sarkanās, mīzenes, un mums jābūt precīziem tomēr pie tāda mēroga izmaiņām" "Ā, tas taču joks", teica jaunākais karalis un piemiedza man ar aci. "Es taču vispār neko nesaprotu no stabulītēm. Bet man ir dizaina pirts. Es gribētu jūs uzaicināt parunāt par stabulītēm."


Konfliktus es vakar iemīlēju gan. Izrādās, klapēšanās par taisnību ir stingra lieta, īpaši, ja taisnībai ir skaidri kritēriji.
Izrādās, tajā var neticami labi atbrīvoties. Strīdos izlīst visas jūsu slēptās utis ar klibajām blusām un sliekām un zāģlapsenēm un tās orķestrī sit bungas pilnīgā neritmā un strīdos var redzēt, cik neglītas iekšiņas slēp daiļās āriņas.
Tāpēc strīdi ir labi. Ja vien, tie ir par tēmu. Strīdiem jābūt strīdamiem.

Bet mūsu gadu dreijātās un cik starpskatēs apstiprinātās un tālākvirzītās divpadsmit stabulītes, tās tagad līdzīgi kā kāmītis tajā anekdotē.
Mhm.
Dirsā stabulītes. Divpadsmit stabulītes.


Bet jūs turpiniet dejot, mēs sitīsim plaukstas, jo padejojām līdz tulznām.