auļo pulss/nerunā šobrīd/ vārdi kā akmeņi neeeeeeveikli būuuuuus aurodami pa tām pašām Mežparka takām desmitnieku skrēja desmit trīspadsmit gadīgi puišeļi kumeļi bez gadžetiem un pro veļām, ar leišu inkaras apāvušies tūkstošdeviņsimtastoņdesmitsestajā spārdīdami ledu no peļķēm skolas brīvdienās, kas toreiz nenesa lieldienu nosaukumu oficiāli, bet treneris Vilks lika katram ņemt mājās krāsotu olu uz koptreniņu līdzi un sisties nāvīgās kaujās, arī Ķeizarmežs toreiz oficiāli nebija Mežparks. Vēl tie puikas auroja dzeltenās kurpes un šodien ārā saulains laiks kāds būs vakarā, taču pēc gada viņi tur skrienot neko neaurēja vairs, skrēja mazākos pulciņos, klusējot, ausīs no walkman sonī kasetēm jumprava un depešmöd.