„Mēs visu zinām“ ©
Vecrīgas rīti, tā pirms deviņiem ir sirreāli skaisti. Sījāja smalklietus, pūdētājs tāds, pie Saeimas uz sēdi traucās ancukoti priekšstāvji, jestri sasaucoties „Sveika, Rēzekne!“ un uz to atņemot „Sveiki, Preiļi!“ un no frakciju mājas izskrien nelielākā laikraksta viedākais žurnālists, kurš raksta par aktuālo jau no 56 gada un pār visu ielu klupšus krišus klunkurējot deptutātam X. saka „es atnācu pēc saviem nodokļiem“. Turpat ap stūri, savukārt, adorācijas kapellas durvis virina pazemīgas un ēteriskas mūķenes, kuras uz galvas uzlikušas plastmasas maisiņu un jauni katoļu garīgā semināra studenti mantijās, kuri apskata katru bruģakmeni zem kājām, bet šķiet, ka pārlido tiem pāri.

Vēl nav gūzmas un drūzmas, visi skrien savos īsajos skudru ceļos- no mašīnām līdz „čik-čik-mājiņā“ durvīm un drīz vien man jāizvēlas vajadzīgā poga no kodatslēgām, kur rakstīts „situāciju analīze“ vai „juridiski pakalpojumi, vai „kvalitātes vadība“ arī, un līdz trešam stāvam var uzskriet bez izelpas un padot „labrītu“ un dzirdēt un klausītes gana daudz precīzi, līdz kaulam īstā. Pelēki baloži uz rozā mājas skārdotajām palodzēm skrapstinās viens gar otru un kārto savus kostīmus un ik pa laikam aizlido, tad atkal atgriežas turpat blakus.

Pēc stundas jau uz stūriem pulcējas tūristu grupas un kad beigsies lietus, sāksies parastā dīkdienība vai biznesapusdienutelefonuzvanulūdzuparakstičetrāsvietās strjoms, bet es jau tikmēr esmu savā stikla kambarī ar skatu uz Vecrīgu vien. Tā ir tur, āreče, man acudegunpriekšā, viņā ielas galā. Pirku biezpienu, lai uzlabotu atmiņas stāvokli un uzņemtu kalciju un kalorijas, bet kā jau ne pirmoreiz un kā tas ļoti piestāv šimrītam- aizmirsu to veikalā pie kases. Tā ka veikalā Mego, uz Jēkabielas ir viena manis apmaksāta Mājas biezpiena turza- lietojiet to uz veselībām.