par draudzīgumu
Varbūt, tas ir viensētnieka gars, dažādi simti/desmiti dažādu jūgu, ciešanu, utt vēsturisko patiesību gadi, bet reizēm sagrābj izbrīns par gaisā virmojošo strupumu un nelaipnību un "vēlmi nesadarboties ne-pa-kam."

Respektīvi, kā tas tā nākas, ka nosūtot e-mailus dažādas svarīguma pakāpes citzemjļaudīm, atbilde nav ilgi jāgaida, tā ir patīkami laipnīga, tailor made un vedina turpināt sarunu, saglabājot tēmas virzību, vieglumu un tā. Savukārt, nereti vietējie dievzemīši, vasaļi un haj-zivis trīs nedēļas neatbild ne skaņas, ceturtajā nedēļā atsūtot patiesi retorisku jautājumu "A kur ir?".

Detaļu un attieksmes kultūra- laikam pamaz elkoņi atdaudzīti par svarīgo sīkumu ignorēšanu un tādām vienkāršām lietām, kā būšanai iespēju robežās laipnam, jo patiecoties mazajam mērodziņam, vienmēr var atrast šņupdrānas lieluma argumentus un izšļūkt cauri (nu, mēs tač te visi savējie), tikai tāpēc, ka arī alternatīvu izvēles ir ierobežotas. And that sucks.

Kāpēc tomēr čaklajam dievzemītim šķietas vieglāk nīgri uzzāģēt, Par Visu/umu un Vienmēr/umu,
nevis kaut kā palēnām un cieņpilni-mierpilni aizšķetināt līdz sakarīgam risinājumam?
Varbūt tāpēc tā dramatiskā teātra līnija tik dziļi ievilkusies?