salīdzinoši karaliski
Ap desmitiem uzrāvos no sapņa, ka tūdaļ jāiet uz nacionālo teātri (!) Barozzo un Solvitai Āboltiņai prezentēt Koncepts kaut kādam augsnes ķīmijas līdzeklim, bet sadizainētie slaidi palikuši otrā kompī un esmu tos taisījusi tā, ka neko neatceros un galva sāp no tā, cik ļoti mēģinu tam radīt acumirklīgu atrisinājumu. Izrādās, Barozzo un SĀ sapnī ir labs veids, paldies organism, uzraut mani iedzert ūdeni, apliecināt galvassāpes dabā, iegrābt ibumetīnu, ogli, ūdeni un pagriezties uz otriem sāniem. "Ļaunie sulfīti" telefonā teica moža balss no rudenīga dārza un neizturami garšīgi pie pašas auss balss arī dzēra kafiju, turpat, telefonā un rudenīgā dārzā, viss tāds, dzīves un zelta rudens apliecinātājs, kamēr runājot par zeltu un citiem metāliem man te pēļos nākas drošticami pašdiagnosticēt, ka šorīt no dzelzs organismā ir tikai zobu plombes.


Tagad ar tiem ibumetīniem asinīs, divām krūzēm kafijas un vārga pusluņķīša nīkulīgas fuetes (kad jums mājās nekā nav), sejas maskām sajūtos apmēram tā, kā pārfotošopēta bilde: apdolbīts skaistums, tālu no realitātes un jau stundu divas stundas ar sevi noturu stratēģisku strīdu par to, kā un vai un arī kāpēc un vai tiešām vajadzētu aizvest velo uz darbnīcu.
Strīdus ābols ir par to, vai tas jādara TŪDAĻPAT, MAZLIET VĒLĀK vai KONCEPTUĀLI.


No praktiskās dietoloģijas lielā trilemma ir McDonalds, Hesburger vai SteetBurger. Un TŪDAĻPAT, MAZLIET VĒLĀK vai KONCEPTUĀLI.