Diestēs, nu gan no augstiem plauktiem runā; nezinu par visiem muzejiem, bet principā tas notiek aptuveni šādi:

Muzeja vadība (MV) aiziet pie tābrīža ministra:
(MV) - Tā, jūs mums krīzes laikā nogriežat finansējumu, bet mums bija ieplānots pārvākt mūsu krājumu uz remonta laiku uz tādām un tādām drošām telpām, kas maksā tik un tik.
Tābrīža ministrs (TM):
- Jā, bet nu naudas tam vairs nav, domājiet ko citu.
MV: Bet ja ar to kaut kas notiks tikmēr, atrodoties nepiemērotās telpās?
TM: Labi, mēģināšu izsist mums naudu koalīcijas sēdē.

Koalīcijas sēdes mēdz būt dažādas un tas kāpēc konkrētais attiecīgais naudas pieprasījums neiziet cauri, tad būtu jāskatās tur, bet pamatā jau tāpēc, ka vienmēr Ir Kas Objektīvi Svarīgāks.

Un tas ir tipisks stāsts par kultūras nozares lietām; kā nekā Latvija uz kultūru no valsts budžeta tērē proporcionāli sīknaudu. Lielās naudas aiziet lielajām lietām: finanses, veselība, satiksme; mazie budžeti ir kultūrai, iekšlietām un tieslietām (un vēl šim tam).

Un te tad ir tipisks rezultāts tam, kad saskaras divu ar mikroskopisku finansējumu nozaru vajadzības: iekšlietas un kultūra.

Tu vari, protams, likt atbildēt par to muzeja vadībai, bet tas ir tāpat kā likt cietumā ārstu par to, ka viņš operē ar vectēvu laika instrumentiem, ja nauda jauniem nav dota.