Jā un tad rīta dūmakas līkumā virs upes tāds zilgans, zaigojošs plīvurītis, gatavais sudraba šķidrauts karājas virs lazdām. Un tik airē, airē, ķer šo rokā, upe aplokās trīsreiz, līdz beidzot ir gan: makšķernieki guni kūpina, sveicina un laimes meitenēm vēl, do taļļina veģ daļeko... Vai atkal, skatos līkumā kupica, tāds kā ķipītis, Jana saka – lapsa, es noklusēju, ka gļuks tev, pati lapsa; bet nē, sēd ķipītis un sauļojas. Pienākam tuvāk, tiešām neticama kalibra cienījama lapsa, ļoti negribīgi noslēpjas pakrūmā, jo airētāju nolūki nevar būt zināmi. Nu un dumjie bebri, kas ņurko laivas priekšgalā (klīst baumas, ka reiz kādu kajaku solistu Gaujā xxl apgāza bebrs). Un ēnā viena iekritusi egle tā vien pēc mežacūku ģimenes izskatījās.