teātris un sūdības
"Sūds, sūds, sūds!" sparīgi kliedza kundze brokāta žaketē ar nerca apkaklīti un brošu,
"es nekad mūžā tādu sūdu nebiju redzējusi, mēsls!" viņa turpināja. Es, teiksim, neiedomātos, ka viņa zina vārdu "sūds", bet nē, kulturālo teātra omju ieroču arsenālā nav vien sidraba šķidrauti un stikla acis. Arī mēslu dakšas nav sarūsējušas. Tāpēc neklausi, bērns, Zentas tanti, kad viņa saka "nelamājies", Zentas tante pēc Liepājas teātra "Stavangeras" dragā kā matrozis, liekot vīst visumā rūdīto pilsētnieču ausīm. Sūdi tādi, ka esot izpalicis kulturālais baudījums.


Jā, nu šī nebija nekāda raudamā izrāde, patīkami bezcerīga šīza, absolūts eiropas kīno, zinātāji droši vien iekvalificētu pie filmnuār vai kaut kur tur, līdz Trīram nevelk (tas pat ļoti labi). No tām izrādēm, kas savā groteskumā neveic nekādu intelektuālu bagātināšanu un arī trejdeviņas upes nav jāizraud; vien dažkārt neapšaubāmā visa pastāvošā bezjēdzība glītā komiksā apcerēta; noskatījos un prieks – kaut kas svaigs, citur neredzēts. Gandrīz kā tad, kad JRT vēl bija avangardā.

Brošu kundžu gan man vienādiņ bija žēl, droši vien tagad kādu brīdi "uz tiem liepājniekiem" neies un turēsies vien pie Dailītes, dodDžilīt, ka tur arī starp putekļainajiem boa nepasprūk kāds viesrežisors un kur tad cilvēks lai skatās teāteri? Visur kaut kāda māksla vien un visi tie ciniķi, tie noguršie romantiķi. Sūdi ir.

Es sajutos gatava apmeklēt Daili.