bināri, i-nāriņ!
0799/3392/149*/8014/1774
Labrīt,
tad pirmā parole, tad otrā, tad atkarībā no digitālās online ēdienkartes - vēl neierobežots daudzums citu.
Sanāk, ka šitik daudzus durvju/vārtu/signalizāciju kodus ievadu rīta riksītī māja- darbs.
Ja uznāk tranzaktējamais- tad vēl pāris PINi un ID un unikālie kodi nr. 18. Un, pirms tam, revolucionārā inetbanku parole "laidpienaudas33". Vienā vārdā, operatorīt, ar mazajiem.

Un laikam nav brīnums, ka vakara gaitā tā arī nepaguvu pārliecinoši atšķirt dvīņumāsas, nenolūzt, klausoties Vāgneru,
vai arī, izdodas aizvien kļūdaināk atcerēties nesen satiktu cilvēku vārdus. (Runāt pa telefonu ar Lindu, kura nemaz nav tā Linda, ar kuru šķita, ka runāju.)

Toties, paskatoties uz kaut kādu plastikas taisnstūrīti ar čipu vai bez- tur, protams, atmiņa (vai SIMkarte, kurā zem viltīgiem atslēgas vārdiem un šifrēti ierakstītas atslēdziņas) neviļ.
All yours. Ievadu četrciparu kombināciju un lepni spiežu enter.

Tā tie skursteņi aizsērē.
Aizbliežas ar niekiem, ar niekiem.
Ar atslēgām, kuras atslēdz/aizslēdz durvis paredzētajam piekļuves apjomam. Nothing more, nothing less. Teju vienīgais identifikators palieku nevis es pati, bet man zināmās un piešķirtās kodu, paroļu un atslēgvārdu sistēmas. Pasaule, te es ienācu, autorizēta un piederīga.










(Atcerējos, dažā diženā uzņēmumā bija jociņš par SAP piekļuvēm. Ka viena kategorija ir tie, kuri var tikai noskatīties, nevis ietekmēt, akceptēt, neakceptēt.
Tā ir vissadomazistiskākā kategorija: rezgignēti un mēmi noraudzīties, kā aizplūst naudas upes.)