on rezistens
Godavārds, es itin labi tolerēju dažādus apstākļus, kādus citi mēdz saukt par "ekstrēmiem" - gan tos, kas hobiju un aizraušanos dēļ, gan tos, kas dēļ specifiskas mazprasības pret sadzīves apstākļiem (regulāri piesauktā būšana par "cilvēku bez izlietnes"),

kaut kā sakožu zobus un pieciešu, ka nav iztapsēta man te istabiņa sārtām rozēm,
serenādes zem loga palikušas nedziedātas un sen nav ēstas vakariņas Parīzē,

taču man ir viena mazspēja, kura apmēram divas nedēļas gadā padara par čokurā sarāvušos čupiņu. Tā ir APKURES SEZONAS NESĀKŠANĀS.

Taktika, protams ir laicīgi sāk sildīt mājokli ar eļļas radiatoru, to pārvietojot pa visām istabām, lai nodrošinātu vienmērīgu t-tru, kustēties,
apģērbties (sveikas, zeķubikses, čau, džemperīt),
konjaks,
ingvers un čilli visos ēdienos,
domāt par maiju vai gremdēties jūnijā,

bet ir tādi maigi un kaili brīži, piemēram, kad tu cilvēk, viss tāds trausls mēģini pamosties naskai darba dienai astoņos no rīta, izlien no segapakšas skaudrajā realitātē un guļamistabā ir uzsitoši/ nežēlīgi auksts,
saltums pieķer kaut kur ap gurniem, iekožas un vaļā nelaiž un grauž kā tāds slapjš dadzis aiz hidrotērpa.

virtuvē nosalušas krūzītes, aukstas karotes....lūk, tajos brīžos es varu uzmest lūpu UZ DZĪVI un apraudāties uz līdzenas vietas.

Tāds, lūk, Ahilejiņš. Drēgums ir tā vārds.

No otras puses - labi, ka tik vien tā drēgnuma, cik telpās.