Vakar sēdot zināmās pilsētas zināmajā iestādījumā, ar skatu uz upi, ese lasīju to ierakstu par aizbraukšanu, tautskaiti un gruzījos gan par lasīto, gan pašas vēroto un nekādi nevarēju noformulēt atbildi. Bet vakarā, kad pēc teātra aizbraucām ciemos pie ļaudīm, kuri no galvaspilsētas nomigrēja uz purvmalu, kur arī cilājām iekšējās un ārējās migrācijas jautājumu, es laikam noformulēju atbildi sev pašai, kāpēc nepārbraukt uz citurienēm - varu, bet negribu.

Ļoti disciplinējot sevi domās, vārdos un darbos, uzturoties tīkamu cilvēku lokos, man te vēl joprojām kaut kas ļoti patīk un tajā, tieši tāpat kā mīlestībā, nav itin nekā racionāla. Tas nenozīmē, ka citās zemēs nepatīk, nē. Tas nozīmē tikai to, ka neignorējot un skaidri redzot sistēmas errorus, tomēr patīk šeit. Varbūt, tas ir gļēvi, pašdestruktīvi un bezdrosmīgi, gan kādu dienu to uzzināšu ar salīdzināšanas metodi.