tur ir tā, ka nošnabijas tiem, kam vairs pavisam nav pie kā pieķerties. ja tev tomēr kaut kas vēl ir- piemēram, saprāts, ticība, ģimene, dzīvotspars, īpašums, tad tas piešķir zināmu jēgu un uz nošņabotā fona saproti, ko negribi, jo vienmēr blakus ir tie, kas mētājas kupenās. Tur tas ir daudz tuvāk, daudz konkrētāk un dzīvojot Parižā, tas ir 10 km aiz Špoģiem vienkārši nevari būt nemitīgā pālī un rīcībnespējīgs, jo pat tad, ja šņabi izdzīsi no pērnajiem graudiem, kaut kādā brīdī pēc sāls uz 15 km attālo sādžu būs jāaiziet. Kolektīvi nodzerties var ciematos, trīsstāvenēs, bijušajos kolhozos, bet īstā viensētā- domāju, ka ļoti retos gadījumos un ne vienatnē.