ci-goriņš
Vakar, pētot plūdu izaicinājumus un iespējas PieDaugavas piegulošajās teritorijās, aizripinājām līdz Pļaviņām un slēpošanas špūrītēm. Allaž braucot cauri Jaunjelgavai šķiet, ka tur vairs neviens nedzīvo, ka tā ir spoku pilsētiņa, atlieka no bijušās godības un tranzīta koridors, taču, sestdienā, tā ap diviem kūpēja dūmeņi, jo kurināja publisko pirti, uz kuru tecēja vecīši ar slotām somās, kultūras namā notika bērnu svētki un bērni nāca maskās un apzīmētiem ģīmjiem; tantiņas steidzās no baznīcām uz veikaliem un gājēji māja caurbraucējiem. Saule tobrīd vēl bija augstu un putenis sākās vēlāk, tāpēc šķita, ka ziemas miegs ir slaucīts no mazās pilsēteles un tūdaļ, tūdaļ, no lielā pavasara uzrāviena tā teju vai pacelsies spārnos. Atpakaļceļā stāvoklis jau bija normalizējies, viss tukšs un tumšs, neatstaroti stāvi līkņāja pa šaurajām ietvēm, jo pēc pirts vienu kočiņu kafē "Pie Armanda" paņēmuši, bedres izraktas parastajās vietās ar parasti asajām malām un pilsētele atkal gulēja, kā jau ziemas tumsā tai pieklājas. Pavasaris, tas bija no rīta un kaut kas no abiem bija tikai mirāža.

Bet Cigoriņkalna distanču trasē daži nobraucieni varētu rotāt arī kalnu trases, taču kad pirmoreiz tos paņem uz galvas, pēc pēdām sniegā secinot, ka tā ir pievienošanās pārējiem trases ņēmājiem, pēc tam jau iemācās arī stāvēšanu uz distancenēm stāvoklī "ātrumposms". Lai nu vai kādas zaļpumupuru un asnu asociācijas būtu ar vārdu "marts", visas termozeķes vēl nav nodilušas un re, noder.