Piektdienas biedētājlietum beidzoties, vēlā naktī tikām nopļautā pļavā: iemetām sprunguli tumsā un tur lejā bija upe, plaukšķis to apstiprināja. Tad kūrām sīvu oškoka guni, dūmos kūpinot desas un rumu, izraudājām visas acis, zvaigznes un lidmašīnas skaitījām, pēc tam ārā bija auksti un atnāca arī rīts un upe parādīja sevi dienasgaismā. "Nu jā, lepna grāvja platumā", nodomāju un ar nākamo pūksprunguli noskaidrojās, ka upē ir arī straume un redzams arī, kurā virzienā.
Pulkstens vēl nebija trīs pa dienu, kad beidzot izkustējām no nometnes un sākām iepazīt Mēmeli ar airu palīdzību, aiz katra tās līkuma cerot ieraudzīt upes paplatinājumu, kādu jaunu pieteku, kura sagāztu ņipras straumes. Bet nāca vien jauni abu robežvalstu robežstabi, pa kādai nomaļai mājai un upe, upe, upe, upes zālēm aizaugusī tērce; cerība un ticība pirmās dienas sākumā vēl bija jaunas, ūdenszāles kā ceļazīmes vilkās līdzi visām laivām, sevišķi pieķerties kajaciņam. Pret pievakari atskārtu, ka turpmākiem airēšanas pasākumiem ūdens esamība ir optional, kā redzams zīmējumā, var pārvietoties arī pa slidenām ūdenszālēm un neko, ir forši, tikai uz šo brīdi sacītu,ka muguras muskuļi smeldz vairāk, kā pieklātos pirmdienas dienai. Sevišķi bagātīgs dokumentālais materiāls bija ievācams Lielmēmelē, kur [nosacīti] upe [nosacīti] tek gar gar psihoneiroloģisko pansionātu un ir aizaugusi meldru meldriem tā, ka visas trejas ekipāžas viena otru neredz, nedzird priekšā airētāja norādes "pa kreiso, droši!" nav arī "upes" vai "ceļa", caur kuru varētu izurbties. Absolūts "Zģelai sam." Taču airētāji daudz neskuma, airētāji, kad izlīda zem pussabrukušā gājēju tiltiņa airēja brikšņus, niedres lūza un pēc šīs sportiskās etīdes es atskārtu, ka rīsa lauki Ķīnā, bambusu audzes Vjetnamā varētu arī kalpot līksmām brīvdienām ģimenes lokā, mēs varam visādi un visādi top labi.  Vēlāk, visa ceļa garumā gar upi, aiz kokiem, plešas labības lauki, tur kombaini vāc gatavo ražu, smaržo pēc svaigi kultiem salmiem; debess bija koši zila ar augusta mākoņiem un siseņi čīgāja tā, ka ausis plīsa pušu, pa kādam gārnim un pīļu mafijai traucās no upes līkumiem: un cilvēku  esamības pēdu nospiedumu pavisam maz, un tās pašas- agrāk greznu māju drupu veidolā.

 Nemelošu sacīdama, ka bija jau bija arī t.s "brīvais ūdens" ar mazāku pavadošās ūdensfloras klāstu, tajā varēja atvilkt elpu. Pavisam daudz brīvā ūdens ienācās otrajā dienā, pēc tam, kad akvabiotopa daudzveidībā dāsnajai Mēmelei pietecēja Susēja un upes platums jau ļāva dažiem labiem sākt eksperimentēt ar neatļautām metoudikām: kā piemēram, mēģinājumiem izveidot buru no lietusmēteļa un aira, vai dreifēt pa straumei vai pavējam un tamlīdzīgi atslābināties. Ilgi gan atslābināties nevarēja, jo otrajā dienā niedrainās un zāļainās vietas papildināja zemūdens akmeņu masāžas laivas dibenam, ar tādu trulu "skrap, skrap" iegrebjot jaunas rētas manai Dorai. Dažviet ieviesām kāju posmus- nācsstraumīt, stumlaiviņ, aizved mani kurzemē, tā.

Tomēr, par spīti mūsu kompānijas aprēķiniem, plāniem un apņēmībai, nācās veikt korekcijas maršrutā, jo bja skaidrs, ka ūdenszāles ir uzvarējušas kilometrus un līdz Jaunsaulei vis' mēs netiksim. Tāpēc Kurmenes upmalā, kur kaķēns dzēra upi, cēlām laukā savus ūdens transportlīdzekļus un kvalificējāmies otram izacinājumam: nostopēt 2 automašīnas, katru savā virzienā, lai aizbrauktu pēc 2 mūsējiem auto- viens bija startā, otrs: plānotajā finišā, bet paši- tieši pa vidu. Satiksmi par dzīvu nenosauksi nemaz, uz starta pusi aizbrauca 1 auto 15 minūtēs, tikmēr iekājojām jau Kurmenes centrā un apcerējām Rīcības Modeļus, kur vienkāršākais paredzēja izsaukt papildspēkus, sarežģītākais: angažēt papildspēkus uz vietas jeb Zģelai Sam-II, kurš, apstaigājot vairākas mājas un vedot sarunas ar vietējiem, tika realizēts. Ls 10, pļāpas 30 km garumā ar Kurmenes ātrākā interneta īpašnieku par kapusvētkiem, valsti, reģionālo reformu un to visu, ij klāt bijām pie bērīša. Tad atpakaļ pēc laivas un tad jau, pa bedraino Skaistkalnes ceļu drīz parādījās tumšzaļizilās Rīgas debesis, karstas vannas, mīkstas gultas, maigas segas un pelnīti salds miegs.

Bet uz Mēmeli aizbrauciet. Sapratīsiet paši, ko nozīmē dabas bagātība, sevišķi, ūdenī. Nākamais līmenis būtu paņemt Mēmeli bez laivas. Es gan domāju, ka šajā viltīgajā Zemgaļu upē vajadzēs tomēr ieairēt, darot to vai nu vēlā oktobrī vai agrā martā, varētu būt satriecoši jauka.