race [it] again
Kā pirmais cīrulis, tik jestrs un līksms, mani no pēļa izbungāja konkrēts radgabals ar spriganiem stāstiem par lauku dzīvi, stulbo Vallentīnu (ko tie sievišķi iedomājas?? (c)), izstādēm, digitālo satelīttelevīziju Zemgales vidienē, ucc, utmldz diskursu, un tā nu dienas maisam gals bija vaļā, smail end veiv end bī kjūt.

Gūzma pārdomu "kā būt" mani māca kopš vakardienas vai varbūt citas dienas, tāpēc gremdējos pie literatūras, bet tur sajutu draudus ieiet pārāk dziļi analītikas asajos vektoros, kuros šimbrīžam nejūtos lūgta. Skip, skip- trejacu brīdī, veikli sataisījos uz pauguršļūkšanu; pa ceļam vēl uzlaižot vienu Cluedo maču ar generation_next un afterparty people- alkohols ir inde, to zinājām jau tāpat, va ne, bet tā piederās arī un tad Brīvībsielas līklocis, degviela, Daim batonoņš un Sigulda klāt, lepni pabraucot garām 3 CP posteņiem, jo šodien nolēmu neķircināties un uzklausīt 3 laikabiedru padomiņus "braukt prātīgi". Izdevās. Siegewald Staadpiste [nu, dažs laps saka, ka varbūt, pareizi trase saucas strecke? kurštolaizin] mani sagaidīja ar pamaz apmeklētājiem un visai noskūtu kalnu (es atvainojos par snoveru leksiku). Kājas darba nebijās- zinājās izlocīt, vien maniem veterānHeadiem kantis nodilušas bija jau sezonssākumā, zo, ap 8 nobraucienu es izjutu adrenalīnu papēžos un zodā, no sasprindzinājuma, bet tad pielēmu aiziet uz Noomu un paņemt Atomic Race slēpes, kaut kādas makten cietās, lūk un tad sākās šīs dienas augstākie mirkli: proti "all we are is dust in the wind".

Man itin kā šķiet, ka es esmu padevusies stipra savā konstrukcijā un neknapa spēkos fiziskajos, bet tās slēpīts bij cietie rieksti, visi 15 gadi gūžu šūpošanas un kārva nobraucienos, nobrāztās piekalnes, kalni un Karpati, Mladosķ un Headi vienkārši nobālēja manā tābrīža vārgajā spējā palocīt lokus vai kaut kā ar godu nolasīties lejā. Pirmo braucienu novilku bez izlepas, otrajā: sarīkoju jautro, eleganto kūleni, kuru vērot piesteidzās visi, kas līdzslēpoja, atlikušajos astoņos- ieguvu slapju muguru un savas niecības un nīkulības apzināšanos Atomic Race kontekstā. Nupat, jau siltā mājoklī ar Lindemans Cawarra pie labās rokas, noskaidrojās, ka šo slēpju veiktspēja ir iesakāma kungiem, svarā virs 75 kg (emēe, nav ieskaitīts....), bet es jūtos tā, itkā būtu 6 stundas pa kitzenbūgheli nobliezusi. Paliek ļoti aktuāls un atlkāts jautājums- ideālās slēpes man. Piedāvājumi. Priekšlikumi. Kometāri.

Tālākais- un šim ir jāpaliek atsevišķu laikabiedru operatīvajā atmiņā- NEBŪS NEKĀDU KOTLEŠU! Izsalkusi kā vilks, ar knapi novilktiem slaloma zābakiem, es kūru pavardu, lai beidzot utilizētu jērgaļu malto; summarum- esmu pateicīga providencei, ka nenācās iepazīties nedz ar Valsts apdegumu centra specālistiem (jo es tos jērtaukus uz kājas uzlēju), nedz ar VUGD brašuļiem, jo tie jērtauki aizdegās uz pavarda. Resume- man nav skaidrs Kotlešu Noslēpums: pirmkārt, tās ir baisas savā kaloritātē, otrkārt, ne pēc kā neizskatās, treškārt, garšo tā, ka āboli tomēr ir garšīgāki. Aizeju pēc pelnu spainīša, uzbēršu tos sev uz galvas un kaut kad citreiz, kā antropologs- iesācējs, vēlēšos noskaidrot kāpēc Kotlešprasmes esot katras krietnas tautumeitas must-have. Kāpēc cilvēki ēd kotletes, vai iespējams, ir pat tādi, kam tās garšo? (šeit ceru uz herr unpy, frau oblica un pārējo evenku- otrodoksāļu paskaidrojumiem.)