Palas ir Langas, nevis Paņas ir vežys
Palangas galvenā, bet mazliet skumjā promenāžiela, gaidīja ar pāris atvērtiem krogiem (intuitīvi veicām pareizo izvēli, krogu sauca Monika un ēdiens bija pieklājīgs) un sirsnīgiem plakātiem un izkārtnēm, kuri vēstīja par asinsdonoru kampaņu. Lai kampaņas tēls būtu tuvāks cilvēkiem, plakātā tika attēloti 2 rokās sadevušies asins pilieniņi, viens ar svārciņiem un ziedu matos (viņa), otrs- tāds kā puisītis, ar kombinzonu un lineālu, vai kaut ko tikpat vīrišķīgu (štellatslēga tā, šķiet, nebija) rokās, kuri devās, acīmredzot, kopīgi atlieties. Teksts latvju acij lasījās kā "privet, padanok" un ar to viss tapa skaidrs. Ka jāķeras pie vēnas. Otra izkārtne, kura piesaistīja sirsnīgu uzmanību, vēstīja par garīgā un miesīgā neizbēgami ciešo tuvumu un iespējams, arī mijiedarbību- katoļbaznīcas pašā piekājē (pārsimt metrus no altārceļa sākuma), nogurušo kūrortpilsērtas apmeklētāju ērtībām sezonas laikā bija ticis iekārtots pilna servisa masāžas un strīpiņdanču punkts, kā vēstīja izkārtnes, ar gana neierobežotu piedāvājumu. Taču tā kā laukā plosījās vētras mēģinājums, starptautiskās lidostas reisi, acīmredzot, nenodrošina pienācīgu turistu plūsmu, tālab šis uzņēmums spiestā kārtā bija pārtraucis savu darbību. Kopumā, šī pilsētiņa mūs sagaidīja visai atturīgi, vien caur neskaidri izteiktiem mājieniem skanīgajā leišu valodā, kuru noteikti par godu nākamajai ekskursijai uz turieni centīšos apgūt mazliet labāk, lai personālam nav jāmokās svešajo mēlēs, jutu, ka esam ieradušies par vēlu. Bet, kazi, labi ka tā.
Saēdāmies vien, kā tas pienākas vismaz reizi dienā, es apsvēru iespēju pārvērsties par lāci, sasegties ar lapām un doties ziemas miegā, taču noteikti, ne Lietuvā, tāpēc devāmies vien tālāk savās slepenajās gaitās, te rušināt koku saknes, te mēģināt apmānīt GPS ar visiem viņa satelītiem un negaidīti atkal atģisties patīkami siltajā automašīnā. Mūsu kultūrmaršrutam nepaslīdēja garām vietējās enotēkas, kura bija iekārtojusies veikala "ikiukas" plauktos, apmeklējums- paldies prečzinim, vīna klāsts nemaz nebija zemē metams, tā nu mazliet vēlāk un jau tēvijā tika baudītas te Torres ieleju sārtās dziras, savukārt, ar kāda smukā pudelē un "pēc skata palaba" sidra iegādi gan gadījās šarmants kāzuss, kurš atklājās vien nākamajā vakarā: proti, sidrs bija teju bezalkoholisks, taču kā pareizi ir norādījuši dažādi autori, arī šis nebija šķērslis vienkārši jaukam vakaram.
Patriotisma trūkumu ceļotājiem nevarētu pārmest, jo lai sapņi skanētu dzimtajā valodā, atgriezāmies Bernātos, bet nākamajā dienā, ar jaunu sparu un iedvesmu ieņemtu Nidas pussalu, kura bija negaidīti jauka, droši vien, ja apskatītu to diennakts gaišajā laikā, iepatiktos vēl vairāk. Taču tas jau ir cits stāsts.