jautājumu nav
šajā ēkā vienai no sētniecēm/ apkopējām ir
rasbainieksfrekvences un jaudas smiekli, uz kuriem es iegados ikurāt tajos rītos, kad   esmu  vai nu aizgulējusies, vai ar vieglām paģiru pazīmēm.
vienrīt, piemēram, kaut kas bija nojūdzies ar šleperi un es netiku iekšā, mulķīgi raustu kliņķi,
bet  dzirdu, kā viņa  pie sargu galdiņa smejas pilnā balsī un spriežot pēc smiekliņa,  te tā silti un labi un nav nemaz ko citiem iejaukties.

taču šorīt, viņa nāca pa kāpnēm,  ar spaini un slotaskātiem, aiz viņas kā nopērti bebri, mēmā klusumā  sekoja trīs šīsmājas santehniķi, viens- pelēkā, sintētiskā uzvalkā un gaišzilā kreklā, nesa vecu, aplupušu beņķīti,
otrs- sarkanā džemperī ar "eļļbiksēm" un kepku, nesdams instrumentu kasti,  trešais- rūtainā flaneļa kreklā  un tumšzilā,
šaurā kombinzonā, kurš sānos mazliet saplīsis, pār plecu pārsviedis trosi.  Klusums un soda ekspedīcijas gaita pa vorsolīna tapsētajām kāpnēm tika pārtraukta ar 
pirmajos trijos stāvos  labi sadzirdamu "mņe k ķebje  voooobše voprosov ņetu",   un piecirtusi papēdi  savām fuksiju krāsas tupelēm, viņa  nogriezās uz pagrabu. Santehniķi palika mēmi minstinoties.