jūnijs matos
Kontroldarbi bija beigušies, liecība saņemta, pēdējie zvani ar dāvanām "astotajiem" vai "vienpadsmitajiem"/"devītajiem un divapadsmitajiem", svinīgās montāžas izlaidumos ar teātri vai dzejoļiem, meiteņu ansambļa uzstāšanās, koris, dzejnieku narcises, maijpuķes (dēvētas par kreimenēm) vai prīmulas skolotājiem (matemātikas/fizikas skolotājam- ar kautrēšanos), kuras plūcot allaž sabridu baltās zeķes. Pēdējais skolas rīts, jā: atvadas uz vasaru, apņemšanās satikties, prakšu laiku salīdzināšana skolas izmēģinājumu lauciņā, obligātās literatūras grāmatu paņemšana bibiliotēkā. Vēlāk- pēcpusdienā, svinības mājās vai brauciens uz Rīgu ar visām baltajām bantēm bizēs.

Brīvība bija sākusies: neapjaušams daudzums ar nebeidzamām iespējām, milzu saulains lauks, plakans un neaptverams, pār kuru dienās saule skrēja pāri zibenīgos ātrumos un gaiss smaržoja: sākumā, pēc svaigām lapām un pujenēm, tad pļauta pagalma, tad- kaimiņu siena, vēlāk- liepām, lietus, pirmajiem āboliem, mellenēm un gailenēm, bet tās nāca vēlāk, tikmēr jūnijs šķita bezrūpīgāko un garāko dienu mēnesis, skaistākā no pauzēm, garākā no laipām: nepārejoša labomība.

Pirmā nedēļas nogale- Brīvdabas muzeja gadatirgus, kur pirms tam vecāki darbos, virpošanā un cepļu kurināšanā iegrimuši, mani palaida pašplūsmā, lai tās sestdienas rītā, ap četriem uzmodinātu, ieliktu moskvičā starp daudzajām sapakotajām podu kastēm un vēl pēc pāris stundām, izkrautu jau muzejā. Bauskas tekstilnieces sakrāmējušas deķus, dreļļus un tamborējumus: viena no skaistākajām smaržām pasaulē: vilnas un lina smarža zem muzeja priedēm, lēnu garu nāk pircēju un paziņu rindas, pļāpas un čalas, aiziet bļodas, krūzes, servīzes. Dažos podos tiek ierīkota naudas glabāšana un tā kā podus pērk labi, tad bez lielas dīkšanas tiku pie savu tēriņnaudas, kura nekavējoši pārvērtās par ādas maciņiem (tos taisīja Rīgas studijas: Zalktis), obligātajiem gredzentiņiem (visbrīnišķīgākie: sudraba, ar dzintara piekariņiem- tie bija jāmeklē pie Liepājas daiļamatniekiem) un ļoti daudz piparkūkām. Tās dienas vakarā ir noguruši un laimīgi vecāki un nākamajās mēs visi dodamies kur-nebūt gulšņāt saulē, uz Tallinu vai Latgali, dīki un laiski priecāties.

Un tad Jāņi: tīra māja, smaržojošas meijas un pikanto cepumu cepšana, vainagi- man tie allaž sanāca spuraini, lai kā censtos uzpīt kārtīgu, gludu vainagu, viesi, dziedāšana, joki, negulēšana, saullēkta gaidīšana, pakāpjoties uz cepļa jumta vai malkas kaudzēm.
Un tad pamazām, tāpat kā novienādojas lapu zaļums kokiem, tad arī pļavas paliek dzeltenākas, saule dur asāk, uz rokas iesauļojas pulkstenis un metas tulznas no siena grābekļiem, tad sākas jūlijs un tas jau ir pavisam cits stāsts.

Tas viss tāpēc, ka pagalma pusē šobdrīd tieši tā smaržo. Pēc tieši tāda jūnija.