par saulaino tāli, tāli, tāli
Es tomēriņ domāju, ka "Smejies kopā ar Providenci" būtu ļoti laba rubrika kino-foto-fono-emo dokumentu arhīvu materiāliem; proti, salīdzināt cerēto, plānoto un sapņoto ar gūto un īstenoto.
Ļoti pedagoģiski materiāli, bez mielēm, rūgtuma un naida.


Un vēl.
Šodien es pirmoreiz savā apzinātajā mūžā apmaldījos tik ļoti, ka sabijos jo krietni: Carnikavas purvelis man nesa ne tikai virkni pārdomu, bet paīstu izbīli un trīcošu lūpu. Sākums bija ļoti gluds, tikai uzmanīgu (ne)darīja fakts, ka man nesakrīt mērogi skrējienam ar KP atrašanos dabā- vislaik paskrēju garām un atgriezos pie iepriekšējā. Nu, kas nav galvā- tas ir kājās un tā dažas reizes, līdz vienā mirklī, atradu sevi Dziļi Purvā, slīkšņā un tā, ka apkārt un nekur neviena nav un turklāt, nav arī skaidrs, pa kurieni ieskrēju- tur bija tāds viltīgs moments un paspēju pazaudēt lokāciju kartē. Nu labi- skriešu lauka, nodomāju. Bet laukā nemaz nevar izskriet- purvs liels, blakus blīvs biezoknis ar tādām šķērmām eglītēm, kuras īpaši skujainas ir acu augstumā- tā nu skrēju noliekusies, sāniski: jo šauri citādi. Vienbrīd pamanīju, ka saule jau krietni zemu, cilvēkus apkārt neredz un nedzird, ceļu, stigu, utt- nekā nav, tumšs un kluss, pavisam kluss.

Tad nu man sanāca kāda gandrīz stunda interesantu pārdomu šajā un citā sakarā, mēģinājums atrast sevi un izeju.
Fabulas atrisinājums bija vienkāršs: pagriežoties vajag pagriezt arī karti un neizskriet no tās. Un pats galvenais: šī bija 1:75 karte. Kas arī izsaka to attāluma lietu. Itkā sīka detaļa, bet redz, redz, kā nospēlēja. Everything counts in large amounts.