Tas te tā - iesākumam. Lai pamostoties neaizmirstu, ka kaut kas jāizdara. Jāuzraksta. Sen to neesmu darījusi, tāpēc ir laiks. Varbūt rīt, t.i. šodien kaut kad atradīšu laiku pabeigt. Ir jāatrod... Tagad gribu doties pie miera...

Zvaigznīte! Zvaigznīte! Zvaigznīte! Zvaigznīte! Zvaigznīte! Zvaigznīte! Zvaigznīte! Zvaigznīte! Zvaigznīte! Zvaigznīte! Zvaigznīte! Zvaigznīte! Zvaigznīte! Zvaigznīte! Zvaigznīte!

Dabūju viņu! Tas bija pārsteidzoši...

Man nebija taisnība. Pilnīgi nemaz. Domāju, ka esmu aizbaidījusi viņu ar paziņojumu par manu šībrīža top mākslinieku... Ja viņam nepatīk, domāju?

Tad es jau paspēju izdomāt, ka nav vērts. Ja nepatīk, neiešu viņa dēļ mainīties. Tas nav tā vērts. Ja jau nav, tad nav...

Bet viņam patīk! "Visu cieņu Tavai izvēlei," viņš raksta. Gandrīz apraudājos. Jau nez kuro reizi šodien. (Man vēl joprojām ir piecpadsmitais...)

Mana diena... Mana divdesmit pirmā dzimšanas diena...

Diena pilna visdažādāko emociju... Prieks un laime no rīta mijās ar grūtsirdību vakarā. Kaut kāda nepiepildīta sajūta... Par īsu... Neiazsniedza...
Beidzot dabūju lācīti... Būs, ko samīļot, ja pati ar savām emocijām netikšu galā. Nosaucu par Rūdi, jo tas labi piestāvēja mazā kaķīša Trūdijas vārdam (arī viņu man šodien uzdāvināja).

Man uzdāvināja arī kāda latviešu mūziķa jauno albumu. Vienu no tiem, ko viņš bija ieteicis. Klausījos un man palika TIK skumji... Pēdējās četras dienas vilkušās kā mūžība, jo manas zvaigznītes vēl nav... Ak, muļķīt, tās taču tikai četras dienas!!! Bet esmu zaudējusi cerības... Nebūs manas zvaigznītes... Nožēlojami...

Toties šovakar mani gaidīja pārsteigums. Vilks, kurš pirms pāris mēnešiem izdzēsa savi no dr.lv, mani apsveica dzimšanas dienā...Viņš bija iegaumējis (pierakstījis?) manas dienas datumu!!! Apsveikums mani iepriecināja, neliegšu, bet... Tas mani arī samulsināja. Nu ko darīt... Dzīvosim redzēsim...

Nu ko... Atgriežos pie ģenētikas... Rīt eksāmens un pēc tam boulings... Tik sen neesmu to spēlējusi...

Ak, jā... Atcerējos vēl ko. Dace uzrakstīja man vēstuli. To no norunas... Un... Man tā gribas ar viņu parunāt!!! Viņa mani salīdzināja ar kādu aizvēsturisku princesi, kas sevī glabā daudzu gadsimtu harmoniju... Vai kaut kā tā... Esot tieši tāda, kādai mazas meitenītes grib līdzināties... Esot tieši tāda, kādai jābūt princesei senās bruņimnieku pasakās... Nudien! Palikšu vēl pārāk augstās domās par sevi. Katrā gadījumā - būs ko palasīt, ja būs slikti, un pasmaidīt.

Pasmaidu :)

Ir viegli nepaspēt. It īpaši, ja visu atliec uz pēdējo brīdi. Vai arī neizdarīt, kaut gan laika vēl bija gana. Tik viegli...

Atkal jau sāku mānīties. Un rīt no rīta jau atkal sāksies panika. Tā vien gribas sevi iepļaukāt. Man nav attaisnojumu, atrunas ir safabricētas, lai nomierinātu raudošo sirdsapziņu. Iedvesma zudusi un darbaspars izsīcis. Daru visu ko citu, tikai ne to, kas patiešām būtu jādara.

Arī Switchfoot vairs mani nespēj piecelt. "I dare you to move, I dare you to lift yourself up off the floor," dzied brīnišķīgs vīrieša vokāls, bet mani tas vairs neiedvesmo. Saņemies taču!

Gaidu vēstuli. Vēl vienu zvaigznīti. Tikai ceru, ka liktenis atkal negaida vistumšākās nakts vistumšāko stundu, lai man to sūtītu.

Viss notiek tieši tā kā tam jānotiek. Un ne savādāk. Tikai mierinājums? Lai jau... Pagaidām ar to man ir gana.

Tas ir brīnumaini. Tu domā, ka ir tumšākās nakts tumšākā stunda. Bez cerībām, sapņiem un nākotnes. Un tad tu viņu ieraugi. Mazu zvaigznīti. Mazu... Bet apkārtējā tumsa tai liek spīdēt vēl spožāk. Tu pasmaidi. Ir tā pati tumšākās nakts tumšākā stunda, bet cerības, sapņi un nākotne ir atgriezušies.

Vissmagākās dienas vissmagākajā brīdī saņēmu vēstuli. Vēstules vienmēr ir patīkami saņemt. Nu ne jau tās ķēdes vēstules, kas sola visas pasaules nelaimes pār tavu galvu, ja vien nenolemsi tam "lāstam" vēl vismaz divdesmit cilvēkus. Tātad... Parasta vēstule no neparasta cilvēka pavisam drūmā brīdī. Pasmaidīju. Mana zvaigznīte...

Nekad nesaki nekad! Teicu "nekad" un redz kā... Kāds man to būtu pirms pusgada teicis, uzskatītu viņu par nepieskaitāmu, jo zinot sevi... Un tagad jājautā - vai tad zinu?

Viss ir aizgājis pārāk tālu. Tālāk, nekā es jebkad būtu tam ļāvusi iet.

Pirms gada viss bija vienkārši. Līdz nelabumam vienkārši. Smieklīgi...
Pavasarī... Gribēju, bet pateicu sev "Nē!" Tādu stingru un nelokāmu...
Un tagad...? Te sēžu pie datora, te gulšņāju. Dzeru sidru un ēdu Fazer šokolādi tā, it kā tā būtu baltmaize. Reiz kāds teica, ka tieši Fazer šokolāde dodot visvairāk enerģijas. Redzēsim, vai tā spēs sadziedēt salauztu cilvēku...

Šī diena jau iesākās draņķīgi. Beidzot... BEIDZOT!... pabeidzu tos neskaitāmos darbus... Būtu gatava nodot, bet... Dzelteni zilajā iepakojumā vairs nav NEVIENAS baltas lapas? Kā tas iespējams? Vakar taču vēl bija! Tāda mistērija, ko nāksies risināt vēl pāris gadus... Ja vispār to ir iespējams atrisināt... Tā nu atkal uz konsultācijām ierados tāda... uz nervu sabrukuma robežas...

"Beidz satraukties par sīkumiem," visi visapkārt man skaita. Kā lai nesatraucas, ja pasniedzējs paziņo: "Nu jā... Jūsu zināšanas atbilst četriniekam." Var jau būt, bet nevajag ar mani runāt kā ar pilnīgi glupu. Un nevilšus jāsāk domāt... Ja nu tiešām? Ja nu patiesi esmu stulba? Garīga atpalicība, kas izpaužas tikai pēc divdesmit...

Un kāpēc? Kāpēc tieši man vajadzēja laboratorijas darbu aizstāvēt divreiz, jo kāds nolaidīgs un neuzmanīgs pasniedzējs nav atzīmējis, ka esmu to jau izdarījusi. Kāpēc man tagad bija jāatbild citam pasniedzējam, kas uz mani skatās kā uz noziedznieci? Laba meitene būdama, pildīju solījumu un pajautāju arī par Rūtas darbu. Arī viņai neieskaitīts darbs... Mēs taču strādājām kopā! Un pēkšņi pasniedzēja seja mainās: "Parādi vēl to darbu, vai tas patiesi ir tavs. Neesi paņēmusi Rūtas darbu?" Īsu mirkli apjukums un tad... "Nē, tas ir mans darbs!" Rādu titullapu, kur ar glītiem (cik nu man tas izdodas) burtiem rakstīts mans vārds. Ak, jā... Pirms tam saņēmu brāzienu, ka nemākot sasiet darbu. Man nekad nebija ienācis prātā, ka to vajadzēs, jo... Mums darba aprakstus izdalīja glītās mapītēs ar kabatiņām. Atbildot, nācās tās atdot, ja gribējām darbu paturēt... Ak, šausmas! Kas tad būtu noticis, ja nebūtu darbu paņēmusi? Ej un pierādi, ka tu kaut ko esi darījis!

Pirms kāda laika apsolīju pastaigāties pa Vanšu tilta margām. Tagad labprāt. Un man pat nebūtu žēl, ja paslīdētu kāja...

Daudz domāju, likdama smagi apautās kājas uz pārsālīto trotuāru. Ja būs slikti - raudāšu; ja būs labi - raudāšu. Nebija nekā... Nekā un uz sliktāko pusi. Asaras nelija. Tātad esmu stiprāka kā domāju, un tas mani biedē.

Šodien biju glābšanas misijā... Tikai vairs nesaprotu, ko glābu - sevi vai draudzeni. Daudz šokolādes un smieklu par spīti mūsu situācijai. Turklāt viņai ir vēl trakāk... Laikam jau tāpēc sev neraksturīgi telefonsarunas laikā iesaucos - "Es braucu pie Tevis!" Parasti, ja vien iespējams, nekur nebraucu.

Viņa paziņoja, ka man ir depresija. Sekoja neliela lekcija, ka depresija nav slikts garastāvoklis, kā daudziem labpatīk domāt (Turklāt man nav slikts garastāvoklis). Tā ir slimība. Un tas viss tikai par manu hronisko miegu un neizmērojamo nevēlēšanos kaut ko darīt. Vispār. Tikai gulēt... (Ai, kā sevi tikko sakārdināju...) Īsti gan nesaprotu... Tad tā vienaldzība pret apkārt notiekošo ir mana organisma aizsargreakcija vai tiešām depresija...?

Un vēl kas... "Manis te nav..." Arvien biežāk iedomājoos, cik TAS gan būtu viegli. Man viegli. Pārējiem...? Bet kas man daļas gar pārējiem? Vai arī tomēr nevajadzētu aizmirst?
"Starp divām bezgalībām man izvēlēties ļauts." Jau toreiz... Jau tad... Toreiz neviens nesaprata. Tagad arī nē... "Lai kuru izvēlētos, kāds mani atpakaļ sauc." Jā... Tagad arī... Bet saucēja balss kļūst vārgāka un klusāka. Biedējoši no vienas puses. Ja nu vairs nesauks?
Atceros, kā tas viss tapa. Salijusi apsēdos uz linoleja klātās grīdas, galvu atspiedu pret virtuves durvju stenderi un dziedāju.
Man tā pietrūkst tas, ka varu būt viena un dziedāt... Izdziedāt visu slikto, visas sliktās emocijas, stresu, sirdssāpes...Dziedāt, līdz asaru pile zem zoda sakrājusies pietiekami liela, lai atrautos... Un tad - galva kā spainis, acis sūrst, bet ir viegli... Vieglāk... Pavisam...

Tas ir tik savādi... Skatos kādas filmas fragmentus youtube.com un pēkšņi izdzirdu - skan viena no manām mīļākajām dziesmām. Tās filmas soundtreku zinu no galvas un esmu pārliecināta, ka tās dziesmas tur NAV. Kāds uzticīgs fans būs to salicis kopā...

Bet ne jau par to stāsts... Vienkārši redzot daļu man tik tuva stāsta un vēl dzirdot tik mīļu dziesmu, kam pirms tam nebija nekā kopīga (ja neņem vērā to, ko tās nozīmē man), sāku raudāt... Katra pati par sevi manī izraisa daudz emociju, bet kopā... Mazliet nežēlīgi, ka ļauju sevi tā ietekmēt...

Gribas uzrakstīt... Laika nav un, šķiet, nekad vairs nebūs.

Sajūta ir dīvaina. Vēl jau neko nezinu, bet... Prātā iekļūst tāds sīks "Ja nu..."

Tā nu es prātoju... Vai man būs gana spēka paraudzīties apkārtējiem acīs un dzīvot tālāk ar paceltu galvu? Vai man būs gana spēka sākt atkal no gala? Vai es spēšu būs Fēnikss? Vai varbūt man lemta mūžīga salšana un tik smags darbs, ka dienas beigās vairs nevar iztaisnot pirkstus? Varbūt tā dzīve, ko biju izsapņojusi, pagaisīs kā jebkurš cits sapnis, rītam pieklauvējot pie loga rūts. Un ko vecāki? Visu laiku izvairījos no tā, ka varētu sagādāt viņiem vilšanos... Un ja nu tagad nākas viņus TIK ļoti sarūgtināt?

"Ja nu..." un meli... Nedomāju, ka būšu spējīga pateikt taisnību. Es dzīvoju melos. Es meloju tik bieži, ka pati vairs nesaprotu, kas ir patiesība un kas nē... Kāpēc? Tāpēc, ka negribu likt vilties. Tāda varbūt muļķīga iegriba - dzīvot tā, lai citi sagaida no manis tieši to, ko cerējuši, vai pat nedaudz vairāk. Un tagad meloju.

Kādreiz es domāju, ka melot ir grūti, ka to nespēju. Domāju, ka nosarkstu, iedomājoties par to vien... Bet tagad... Jūtu savādu atvieglojumu, ka varu pateikt tieši to, ko cilvēks gaida. Man jau nav žēl. Un to nevajadzētu uztvert par nodevību vai kaut kā tā... Bet meli paliek meli...

Trakākais ir tas, ka esmu sākusi ne tikai melot citiem, bet arī pati sev. Sastāstu kaut kādas muļķības un tad domāju, kā gan es spēju tam visam noticēt. Diemžēl spēju...

"Zinu, Mans Prāts, cik esi gudrs. Tu dari visu, lai man vieglāk, vismaz pagaidām. Kaut gan būtu labāk, ja Tu darītu to, ko gribu es, nevis Tu pats...
Tā nu, Mans Prāts, būdams gādīgs kā mamma, Tu paturi tikai to, kas mani nesatrauc. Nav ne rītdienas eksāmena, ne nepagatavotu vakariņu... Un mājās aizbraukušu, mani sagaidīs mazais suņuks, aiz prieka luncinādams asti un nēsādams apkārt manu čību...
Tādēļ, lūdzu, nejaucies tur, kur nevajag. Atdod to maznozīmīgo nieku, ko citi labprāt dēvē par realitāti, un ļauj man pašai izlemt, ko mest pār bortu un ko paturēt. Galu galā reiz taču nāksies saskarties ar sekām un ko tad? Laidīsies lapās? Nu nē... To es nepieļaušu...
Šie nav draudi, nepārproti... Tikai tāds mazs brīdinājums... Mājiens...;)"

Lūk, piemērs. Sevis mānīšana dara vieglu tagadni, bet līdz neiespējamībai sabojā nākotni. Un tagad man jāsadzīvo ar saviem meliem. Jātiek galā, kaut gan nāk jau jauni meli, kas atnes mieru. To draņķa maldīgo mieru, kas, ja tā turpināsies, iedzīs mani kapā.
Ak, jel... Glābiet mani, dariet kaut ko... kāds... Pati esmu pārāk dziļi tajos sūdos iekšā, lai vairs spētu sevi izdabūt laukā...

Šī diena nebūt nepretendē uz labākās mana mūža dienas statusu. Viss ir kaut kā nepareizs. Ja nemanītu lietas, ko mana zemapziņa nevarētu safabricēt, domātu, ka sapņoju. Bet varbūt viņai ir zināms vairāk nekā es nojaušu?

Varbūt tāpēc viss ir tik greizs? Es tomēr sapņoju?

It kā viss ir kā parasti, bet tie ir salti meli. Es vairs neesmu parasta. Es vairs neesmu es... Prieku, kas liek asarām sariesties acu kaktiņos, nomaina satraukums, kas liek sastingt un kaut kam dziļi krūtīs sažņaugties cieši kā žņaudzējčūskai apvijoties ap savu upuri.

Turklāt nervi liek par sevi manīt - veselība nedaudz iedragājas. Vieglas dehidratācijas pazīmes un izsalkums. Turklāt ir taču taupības režīms. Man sastādīja ultimātu - naudu dabūšu tad, kad aizbraukšu mājās. Dievs vien zina, kad tas būs! Tātad naudas nav...

Tikšana laukā no mājas, no tās tukšās istabas neko nelīdzēja. Viss tik un tā nebija pareizi.

Gaidīju pieturā trolejbusu. Pamanīju kādu ēnu aiz muguras. Kad gandrīz jau noticēju, ka tā ir tikai reklāma, ēna man ieskatījās acīs un tik tikko pasmaidīja. Viņam bija tāda apaļīga, mīļa seja. Draudzīga. Es, droši vien izskatīdamās pārbijusies, novērsos.

Sieviete ar gariem koši baltiem zābakiem nāca man pretī. Šorti! Kurš decembrī valkā šortus! Viņas garie, pāri-celim zābaki to acīmredzot pieļāva.

Pamanīju, ka ēna nostājas man blakus un sirsnīgi sasveicinās ar savādo nācēju. Tomēr... Viņi tik ļoti nepiestāvēja viens otram...

25... Iekāpu. Gandrīz saskrējos ar kādu puiku. Puiku - man likās. Viņš, nedaudz apjucis, apsēdās man pretī un, šķiet, vēroja mani. Iekrampējos savā mapītē un skatījos laukā pa logu.

Ar acs kaktiņu manīju, ka viņš aizvēris acis. Tagad bija mana kārta vērot. Tas nebija puika! Nu ne gluži... Es pat nezinu, kā labāk paskaidrot. Viņa seja bija jauna. Nu, tāda kā pamatskolniekam, bet baisāka. Viņam bija vaigu bārda, bet ne parasta. Tā bija savādāka... Neko tādu īstajā dzīvē nebiju redzējusi. Tikai filmās - filmās par vilkačiem.

Pēc pāris pieturām kāds vilkaču puisim uzsauca un viņš izkāpa. Es ilgi mēģināju saprast to vārdu vai frāzi, vai vienalga kas tas bija, bet nespēju. Jo biežāk nesaprotamo skaņu savienojumu domās atkārtoju, jo vairāk tas izgaisa no manas atmiņas.

Paskatījos laukā pa logu. Kāda sieviete skrēja pa ielu, pa pārtraukto balto svītru, kas ielu sadalīja joslās. Kāpēc? Kāpēc neizmantot ietvi, kas atradās tikai pāris metrus sāņus?

Šī bija savāda diena. Ar savādiem cilvēkiem apkārt, ar savādu mani. Tā nepretendē uz labākās mana mūža dienas statusu. Tomēr arī ne sliktākās. Vienkārši dīvainas - tik ļoti, ka liekas, esmu to nosapņojusi...

Nekā... Pilnīgi nekā...

Manu uzaicinājumu draugiem.lv pilnīgi ignorē, tāpat arī kontaktu pieprasījumu Skype... Nu labi... Spēlēšu Tavu spēli... Ar Taviem noteikumiem - es Tevi neredzu, nepazīstu, ignorēju... Kā vēlies...

Aiz loga trako vējš, un tas Sniega mātes spilveniem plēš vīles tā, ka neviens tās nepagūst aizlāpīt, kamēr kāda cita jau nav vaļā. Ar sniegu atnāca arī Ziemassvētku sajūta. Es no tās nobijos, un ne pa jokam... Ziemassvētki nozīmē semestra beigas un sesiju... Nu, pārbaudes darbi mani vēl nebaida, nepadarītie darbiņi gan... Jau kuru reizi grasījos tos protokolus uztaisīt, bet nesanāk... 6 nenodoti protokoli jeb neviens nodots protokols šajā semestrī... Iedomājoties vien dūša saskrien papēžos... Un ja nu akadēmiskais parāds??? Nē, tas nedrīkst notikt....

Šovakar mani pārsteidza... Un ne tajā labākajā nozīmē... Jokam izrādījās daudz nopietnākas sekas, nekā biju gaidījusi... Atbildēju kā parasti - nenopietni... Bet... viss beidzās ar to, ka viņš mani izdzēsa no sava draugu saraksta un Skype kontaktu listes... It kā uzaicināju atpakaļ, bet tagad es domāju, vai tas bija pareizi... Tā laikam ir kaut kāda īpaša spēja - likt cilvēkam justies slikti, turklāt tā, ka viņš nemaz nesaprot, par ko...

Man jau nevajag daudz...
Tikai kādu, kurš sasildītu manas nosalušās rokas...
Kādu, kurš palīdzētu noturēt līdzsvaru, staigājot pa trotuāru apmalēm, sētām un sabiedrisko transportu pieturu soliņiem...
Kādu, kuram nolikt priekšā kūpošu zupas šķīvi un skatīties, ar kādu labpatiku tas tiek tukšots...
Kādu, kurš cieši, cieši apskautu manus drebošos plecus, ja atkal dzīves sīkumus ņemtu pārāk nopietni...
Man jau nevajag daudz...
Tikai kādu, ko mīlēt...
Kādu, ko just...
Kādu, kam būt...

Šorīt biju tuvāk nervu sabrukumam kā jebkad agrāk. Brīdī, kad vajadzēja mazliet pasteigties, lai lekciju nenokavētu, ieslēdzās bremzes... Kustējos palēnināti, viss krita laukā no rokām... Tāda sajūta, ka gribi iet, kustēties, darīt, bet ķermenis neklausa. Tāds iekšējais satraukums izsauca drebuļus un traucētu uztveri...
Viss beidzās ar padošanos organisma diktētajam kustības tempam, nokavētu augu anatomijas lekciju un divām balderiāna tabletēm.
Tagad, kā šķiet, viss kārtībā... Šovakar atpūšos, lai rīt ar pilnu jaudu varētu mesties iekšā iekavētajos darbos. Beidzot taču jāsakārto sava dzīve, lai pēcāk tiešām nav jāstaigā baltā pidžamiņā kopā ar vēl kādu bariņu līdzīgu ļautiņu.

Man tagad vajadzētu cītīgi mācīties. Ieurbties dziļi, dziļi muguras smadzenēs un visādu orgānu regulācijā. Skumji dzied Regīna par to nabaga sievieti piedūmotajā kafejnīcā, kuras dziesma pat "ielas cilvēkiem" deva iespēju just. Šokolādes krēms jau beidzies.

But the little wet tears on my baby's shoulder...

Šodien biju uz filmiņām... LKA studentu garadarbi... Diezgan pasmagi, teikšu. Bet man patika. Vismaz varēju pārliecināties, ka vēl spēju ko just.

Un atkal... Īssavienojums. Es jūtu kā mani plosa un pamazām iznīcina no iekšpuses, bet aiziet nevaru. Šoreiz tā nav strāva. Tas ir kas cits... Laikam jau atkarība! Vai tormēr pieradums? Manuprāt, ja man paziņotu, ka nemainot neko man atlicis mēnesis manas dzīves, es to turpinātu tādā pašā garā... Tā ir atkarība...

Un tagad - MIERS... Mānīgs un ārējs miers. Lai arī kas vēl nāktu pār manu galvu...

Viņš uz mani skatās... Reizēm caur mākoņiem, reizēm nomaskējas pavisam, bet es zinu, ka viņš mani vēro. Man jau nav nekas pretī, jo es arī viņu vēroju. Dots pret dotu.

Esmu slinka, vai ne? Aptuveni viens ieraksts mēnesī... Tā nebija plānots... Biju diezgan cītīga rakstītāja līdz Kolkas praksei... Tagad vienmēr ir kas svarīgāks darāms...

Es labošos. To nedarīt ir bīstami. Pārāk daudz apspiestu emociju var izraisīt neparedzamas sekas...

Sen neesmu neko rakstījusi. Arī tagad nevajadzētu (referāts), bet gribas... Pat nezinu, vai gribas... Ak, nu ko nu tur vairs... Zināju, ka tam jābeidzas. Taču nevar viss būt tik pozitīvi un ideāli... Pietika ar iepriekšējām trim dienām.

Punktu pielika viens vienīgs teikums. Kāpēc Tev tik skarbs ieraksts draugiem.lv dienasgrāmatā? Nu ierakstīju... Atcerējos... Vēl tāda skumjāka dziesma fonā un viss... Optimisms un dzīvesprieks pazudis kā nebijis... Gaidīšu atpakaļ, bet pagaidām... Ceru uz kādu asariņu, lai zinātu, ka mana sirds vēl nav pārvērtusies ledus gabalā...

Tāda laime!!!
Vakar bija dīvaina diena, pavisam dīvaina... Es biju tik laimīga, tik... iemīlējusies! Veselais saprāts bija zudis, visas problēmas arī. Nebija vairs ne pagātnes, ne nākotnes, ne īsti tādas tagadnes. Un sirds uzvedās pavisam dīvaini. Likās, tā grib pacelties spārnos un aiznest mani sev līdzi.
Vakarā Rūta mani pavadīja līdz trolejbusa pieturai. Mans trolejbuss jau brauca, un mēs atvadījāmies. Pēkšņi man likās tik nožēlojami tik skaistā vakarā braukt ar sabiedrisko transportu, ka pagriezos un skrēju, lai Rūtu panāktu. Viņa gan deva priekšroku sabiedriskajam un es, devos pāri Vanšu tiltam. Dievīgi!!! Tik silts, maigs vējiņš, tik... to nevar vārdos aprakstīt. Tas ir jājūt.
Un kas pie vainas? Evans Makgregors un Nikola Kidmena! Come What May laikam ir viena no visu laiku brīnišķīgākajām dziesmām,ja jau spēj tādus brīnumus izstrādāt!

Suddenly the world seems such a perfect place
Suddenly it moves with such a perfect grace
Suddenly my life doesn't seem such a waste

And there's no mountain too high
No river too wide
Sing out this song and I'll be there by your side

I will love you until my dying day...

Piektdien mamma paziņoja, ka vairs nemākot ar mani runāt. Laikam vienkārši gribēju nedaudz pakašķēties, bet viņas reakcija bija pārāk asa. Tā vietā, lai mēģinātu lūgt man piedošanu (mana izturēšanās nebija bez iemesla), arī viņa pacēla balsi. Nu ja tā, tad man atlika tikai, sevi aizstāvot, cīnīties pretī... Tā nu ir sanācis...

Neatbrauca... Viņš nē...
Dalītas jūtas. No vienas puses, galu galā bija tīri jautra līgošana. Atbrauca radi, dejojām, ēdām, dzērām. Brīžiem bija sajūta, ka esmu tālu, tālu no realitātes. Varbūt tas bija labi, varbūt arī nē. Bet no otras puses... Piektdienas vakar/sestdienas rīt zīmētais smaidiņš tik tikko redzams. Un manā sejā arī...
Rīt no rīta braucu prom. Uz Kolku. gandrīz 30 dienas prom no mājām, ģimenes, draugiem un neta... Tieši tāpēc man Skypā stāv teksts: "mazliet spēka, kaut tikai mazliet..." Nav viņa... un arī patikšanas vairs nē... Sēžu un nedaru neko, kaut man ir jākrāmē mantas un sazin kas vēl... Man tipiskā aizsargreakcija.
Bet iekšā viss vārās. Kājas draud pārvērsties vārītos makaronos, sirds dzegužpulkstenī un acis - avotos.
Gulēt un neelpot...
Neeksistēt...
Nebūt...
Bez laika...
Bez telpas...
Bez manis pašas...