Šorīt biju tuvāk nervu sabrukumam kā jebkad agrāk. Brīdī, kad vajadzēja mazliet pasteigties, lai lekciju nenokavētu, ieslēdzās bremzes... Kustējos palēnināti, viss krita laukā no rokām... Tāda sajūta, ka gribi iet, kustēties, darīt, bet ķermenis neklausa. Tāds iekšējais satraukums izsauca drebuļus un traucētu uztveri...
Viss beidzās ar padošanos organisma diktētajam kustības tempam, nokavētu augu anatomijas lekciju un divām balderiāna tabletēm.
Tagad, kā šķiet, viss kārtībā... Šovakar atpūšos, lai rīt ar pilnu jaudu varētu mesties iekšā iekavētajos darbos. Beidzot taču jāsakārto sava dzīve, lai pēcāk tiešām nav jāstaigā baltā pidžamiņā kopā ar vēl kādu bariņu līdzīgu ļautiņu.