Ai, tā gribas uzrakstīt kaut ko siltu, mīļu un pūkainu.
Laikam jau mans Ledus laikmets būs pagājis - arī pati kļūstu mīļa un pūkaina.

Laikam pavasaris tuvojas :D

Sveiciens Jaunajā gadā!
To sagaidīju gultā, ar visiem spēkiem cenšoties aizmigt. Kāpēc? Tāpēc, ka neuzskatīju par vajadzīgu celties un iet laukā skatīties salūtu. Nelikās būtiska tā glāze šampanieša un tortes gabals. Nelikās vajadzīga tā Jaunā gada sagaidīšana. Nu, un kas ir mainījies? Jāraksta 2011 2010 vietā. Un viss!
Līdzīgi ar Ziemassvētkiem. Mums šogad pat eglītes nebija. Es biju laimīga, ka vispār tiku mājās - laikapstākļi vairs nepakļaujas nekādām mērenības vadlīnijām. Tomēr kaut kā šie Ziemassvēki tādi nomācoši padevās. Un ne man vienīgajai.

Īsa 2010. gada bilance - esmu zaudējusi ticību brīnumiem. Toties ieguvusi to mierinošo sajūtu - vienaldzību.

Diētiskā kola un asinsrites fizioloģija. Kas par kompāniju man šonakt! Nu nekas, tas ir sods par manu slinkumu un neizdarību. Es nesūdzos, nečīkstu un nevaimanāju. Tikai konstatēju faktu. Saldus visiem sapņus!

Ir pagājis tikai gads - garš, pilns prieka, pārdzīvojumu un asaru - un jau atkal gatavojos pakot mantas, lai dotos tālāk. Gluži kā filmā Šokolāde.
Tikai tagad es drebu pie visām miesām kā apšu lapa. Tagad pēkšņi grasās mainīties tik daudz kas, ka sirds bailēs saraujas. Jā, bail no nezināmā. No pārmaiņām, jo nav jau iespējams paredzēt, kur tās aizvedīs.
Var jau būt, ka šīs bailes ir cilvēciskas un racionālas. Un tās visas ir tikai iedomas. Jo tas būs savējo dzīvoklis. Bez svešiem ļaudīm, saimniecības dalīšanas un kaut kādiem ierobežojumiem (kurus pašlaik veidoju galvenokārt tikai es pati). Bez ļembasta rītos, kad gribas ilgāk pagulēt, un izplūdes gāzu aromāta istabā. Bez svešu strīdu klausīšanās un logu uz Ziemeļu pusi.
Tomēr arī bez Čiekurkalna klusuma, Alfas, elektriskās plīts, atlaides autobusa biļetei, mazpilsētas atmosfēras, tramvaja (tas tikai pierāda, ka cilvēks var pieast pie visa), vilcienu vērošanas, mājīgas virtuves un... Un bez kā tad vēl? Dzīves sīkumi, vai ne?
Eh, ko gan es baidos? Jebkurā straumē gadās pa akmenim, kas plūdumu atsit atpakaļ. Ūdens pavirpuļo un dodas tālāk.

Man gribas lamāties. Skaļi un nepieklājīgi.
Nu, kāpēc man jāgaida, kamēr ūdens smeļas mutē? Kāpēc nevaru vienkārši izdarīt un miers? Par maz asu izjūtu vai kā? Nu, uz ko tad lai paļaujos, ja pat uz sevi nevaru? Man ir apnicis allažiņ spraukties cauri peļu alām un adatu acīm.

Clint Mansell - Requiem for a dream. Tas pilnam komplektam šonakt.


Un man sāk kaitināt cilvēki, kas uzkrauj smagumu uz maniem pleciem un vairs neliekas ne zinis, vai es zem tā neesmu saļimusi. Par kaut kādu palīdzību pat nerunāsim.

Esmu izslēgusi savu pasaules lāpīšanas funkciju. Esmu naiva, vienaldzīga un nedaudz šizofrēniska. Pašlaik nedaudz vairāk kā parasti.

"Man no tevis bail. Ledus karaliene," man šovakar pateica. Es? Kad tad es par tādu kļuvu? Nezinu. Tā vienkārši ir vieglāk. Stāvēt kaut vienai, bet vismaz ar pārliecību, ka vismaz uz sevi varu paļauties. I have myself and Myself has me.

Cilvēks, sevi piespiežot darīt to, ko prāts atzīst par labu esam, un ignorējot sirds vārgos pīkstienus, ellīgi nogurst. Ui, kā nogurst. Un tad cilvēks kļūst īgns, neiecietīgs un nomākts.
Ir pārāk grūti būt citam. Ir pārāk grūti būt tai, kādai man pēc citu domām vajadzētu būt. Lai tikai manī neviens neviltos. Lai tikai nesāktu mani žēlot. Es esmu nogurusi...
Un tagad esmu apņēmusies darīt tieši to, ko mana sirds aicina darīt. Un lai tik pamēģina kāds teikt, ka ar manu galvu jau varot daudz vairāk! Varēt jau var, bet vai tas ir tas, ko vēlos? Nu, nevajag man miljonu bankas kontā, milzīgu dzīvokli Rīgas centrā un villu Jūrmalā. Nekas tā neielīksmo, kā piebrieduši tomātu ķekari siltumnīcā, maza teliņa pirmie, nevarīgie soļi, pilni plaukti ar burciņās notvertiem vasaras saules stariem. Ir tik svētlaimīgi redzēt, ka manam darbam ir arī rezultāts, pat, ja darbs ne vienmēr ir viegls un rociņām un kājiņām tīkams. Un mīlestības man ir atliku likām visiem kaķīšiem, lopiņiem, audziņiem. Dod un saņem pretī! Vairākkārt!
Un ja apniks arī tas? Man ir rezerves plāns. Es varu rakstīt. Varu būt sarkastiskā, ar visu un teju visiem neapmierinātā Auce, naivā, neapķērīgā, bet samīlējusies Annija, depresijā slīgstošais Jans vai skrienošā, darbīgā Elza.

Ir grūti pēc neveiksmes saņemties, noslaucīt asaras un sākt no sākuma. Turklāt šī saņemšanās ar katru nākošo reizi kļūt arvien smagāka un prasa vairāk spēka. It sevišķi, ja visi apkārtējie izgāšanos gaida ar nepacietību.

Es slaktēju to zaķpastalu, kas manī mostas. Vismaz cenšos. Cenšos to vismaz apdullināt skrienot, ķerot un grābjot, līdz apmaldos savās četrās sienās. Kas man bija jāpaņem? Kas man bija jādara? Kur bija jāiet?

Šodien ienesu savā istabā rozes. Un madaras, un zirnājus. Rozēm jau tādas sētmalas puķītes vis nepatīkot. Lai paciešas - tāpat drīz atdos galus!

Un pamazām jāsāk pakot mantiņas ceļam. Scotland, here I come! Izpriecas nesolās būt no vieglajām, bet gan tikšu galā. Kad ir bijis citādāk?

Vakar saņēmu kārtējo triecienu savai pašapziņai. Uz brīdi noteikti.
Biju kādā pasākumā. Dejas un muļķīgas spēles mijās ar kopīgu muzicēšanu. Neizpalika arī leģendārā spēle - dejo ar slotu (Nosaukums pirmsākumos gan laikam bija cits. Šis aizgūts no kāda Tv3 šova). Tātad, kur paliku... Ak, jā. Spēle. Jautri, visi dejo, mainās ar deju partneriem, mētā slotu. Līdz attopos talantīgā pianista rokās. Cik pamanīju, viņam ir tikai divi trūkumi - patiesi skarbs sarkasms un ne visai spīdošā dejotprasme. Tā kā reiz man tika mācīts, ka jāļauj puisim vadīt, lai cik arī slikti viņš dejotu, tā arī darīju. Drīz vien viņš iesaucās "Vai tad nevar beidzot mūziku apstādināt?" Ak, jā! Protams, ka viņš grib ātrāk tikt no manis vaļā! Protams, ka es slikti dejoju! Protams, ka es izskatos drausmīgi un viņš ar mani nevēlas kopīgu pat pusminūti dejas!

Bet tad es padomāju. Un ja nu es tobrīd nebiju vienīgā ar plaukstošu kompleksu buķeti prātā? Ja nu patiesībā arī viņš pārdzīvoja, ka nespēj meitenes virpināt pa deju laukumu tā, kā viņa draugs? (Es atkal kādu nedēļu jutīšos kā invalīde. Ak, vai. Vēl izlaidums un augsti papēži. Būs smagi...) Ja nu viņš vienkārši nespēja atļauties dejot ar mani, tikpat kā nepazīstamu meiteni, tāpat kā ar kursa biedrenēm? Un var jau būt, ka viņa tiešums un brīžiem pat kaitinošais sarkasms katrā izrunātajā teikumā patiesībā ir aizsargmūris. Vairogs.

Nu, patiesību jau droši vien nekad neuzzināšu, tāpēc atļaušos pieņemt to labāko variantu. Tas ir, ne jau man vienīgai viss neizdodas kā nākas (auč, tagad zinu, cik traumējoši ir izklaidēties kopā ar mūziķiem). Ne jau man vienīgai ir trūkumi un šad tad uzpeld pa kādam kompleksam. Galu galā, arī viņš ir tikai cilvēks!

Nu jau pavisam drīz...
Viss kaut kā pārsteidzoši saliekas pa plauktiņiem. Šorīt viss šķita tumšs un ļauns. Manu izlaboto darbu nesūtīja, gaidīju vairākus zvanus, neviens nezvanīja... Un es jau sāku uztraukties. Nu patiesi! Kā gan visu paspēt? Kā gan visu izdarīt laikā?
Un tad atrisinajās viena ķibele pēc otras. Un nu jau man rokās glīti iesiets darbiņš, esmu patērzejusi ar darba vadītāju un pabeigusi prezentāciju. Gandrīz.
Un es tagad dodos dusēt. Rīt no rīta vēl jāpabeidz konspektiņš. Cerēsim, ka man mēle nesasiesies mezglā!

Jūtos kā traks zaķis uz karstām oglēm.
Bet šoreiz es mācos no kļūdām. Man ir divas ekstra krāsas kasetnes manai drukas iekārtai, man ir mana mapīte, ko jau pirms mēneša pamanījos atrast un atvest uz Rīgu. Un mans darbs jau ir pabeigts!
Nu labi, tikpat kā pabeigts, bet pašlaik nav manos spēkos to visu nodarīt līdz galam. Pārsteidzoša vienaldzība pārņem, jo tagad viss atkarīgs no pavisam citiem cilvēkiem, ne manis. Un tas tas mani atbrīvo no atbildības. Itkā...
Ai, nebūs liela nelaime, ja arī viss paliks kā ir. Damn, es pat kļūdas vairs nevaru atrast!
Bet tā diskusijas daļa man tik un tā nepatīk. Tā ir, ka nav iedvesmas. Nekas, maģistra darbā diskusiju rakstīšu mēnešiem, lai varētu noķert īsto iedvesmu. Tādu, kāda man bija literatūras apskatu rakstot. Ja man jāizvēlas, kas man no tā darba patīk vislabāk, tad tas viennozīmīgi ir literatūras apskats!

Šodien bija interesants eksperiments. Es, kofeīna atkarīgā, nedzēru dienišķo brokastu kafiju un brokastu vietā nograuzu pāris cepumus ar šokolādes pildījumu. O, tādas sajūtas ap pēcpusdienas laiku! Pilnīgi viss pie vienas vietas. Nekādu vēlmju, nekādu emociju, nekā. Staigājošs kabacis! Nejauks, nedaudz īgns kabacis ar simts gadus nemazgātiem matiem, izsmērētu skropstu tušu un un pumpainu ģīmi. Bet kā jau teicu - viss pie vienas vietas.

Manām nervu zālēm ir zālītes efekts - traks var palikt, cik lēni nomainās gaismas luksoforos.
Bet nu beidzot ir beigas. Es vismaz tā ceru. Un ne sliktā nozīmē. Kaut gan ir nedaudz skumīgi. Tā kā par apēstu šokolādes kūkas gabaliņu vai iztukšotu vīna glāzi. Life goes on!
Un jā... Lai visi labie gari stāv man klāt, jo rīt teikšu "jā". Beigšu sevi čakarēt ar šaubām un lēmuma nepieņemšanu. Cik var!

Heh, skolotāja... Njā. Vai vairs varēšu mest kūleņus margrietiņu pļavā? Vai vairs varēšu caurām naktīm būt nomodā un nedarīt pilnīgi neko?

Hā hahā! Kāds smagi par mani ierēc.
Nu, nav man vairs spēka sist kāju pie zemes un par visām varītēm censties citiem pierādīt savu vērtību. Es vienkārši esmu nogurusi.
Jau atkal uztraucos par lietām, kuras izmainīt vairs nav manos spēkos. Bet tomēr tik ļoti kremt tas, cik zemu mani vērtē citi.
Var jau būt, ka es pati esmu pārāk augstās domās par sevi. Var jau būt, ka citu subjektīvais viedoklis ir objektīvāks par manu.
Un var jau būt, ka tam visam tā ir arī jābūt.

Opā.. Viss ir pilnīgā pakaļā.
Tas taču ir tik satriecoši jauki, kad pēdējā vakarā pirms darba nodošanas saproti, ka viss tavs un pārējo kolēģu darbs iespējms ir pilnīgi aplams, balstīts uz kaut kādiem mistiskiem pieņēmumiem, kas ne vienmēr dzīvē arī realizējas!

Kušs! Izlikšos, ka viss ir jauki, mīļi un sanākoši. Un tikai nestāstiet, ka tas ir slikti un neviens tā nedara. Dara gan, un kā vēl!

Nepietiek vien ar to, ka laika par maz, lai izgulētos kartīgi. Tās pašas piecas, sešas stundas, ko atvēlu miedziņam, ir sabojātas ar nežēlīgiem, ļauniem un biedējošiem murgiem.
Pagājušonakt pat! Pamodos nepilnas divas stundas pēc iemigšanas gluži stīva no bailēm un ar sajūtu, ka sapnī esmu redzējusi pašu nelabo! Neieslīgšu detaļās, bet tas spēks, ko sapnī jutu, bija milzīgs. Un tik vien varēju darīt, kā izmisīgi lūgt Dievu, lai tas mani atbrīvo.
Pamodos, dziļi ieelpoju, nomierinājos un ar cerību, ka atlikušajās nedaudzajās stundās miegs man dos kādu atpūtu, devos atpakaļ gulēt.
Kas tev deva! Attapos šaurā, gaišā telpā, kura lēnām pildījās ar no saplīsušās gāzes plīts plūstošu propānu!!! Logu atvērt nedrīkst, durvis arī nē. Un tās ir muļķības, ka, lai pamostos, jāaizver acis. Es visu laiku turēju acis ciet un gaidīju, kad beidzot būs tās sasodītā eksplozija. Un jo ilgāk bija jāgaida, jo grūtāk palika. Sapnī vēl pie sevis domāju, vai tad man nebūtu jāsaindējas? Jāaizmieg?

Varbūt, ka nevajadzētu sūdzēties, jo interesanti taču. Bet pašlaik man kaut kam tādam vienkārši nav laika!

Riebjas nepamatota panika. Tā samaitā manas darba spējas.

Man gribas uzsmēķēt. Cik labi, ka nav ko...

http://www.youtube.com/watch?v=q56DLWIxJzI


Pirms trim gadiem bija dziesma I'm yours. Un tagad... I'm not yours anymore
Jā, nekas uz vietas nestāv...

Kāpēc draugiem.lv fermā visur maisās tā paprika? Vai tad citu dārzeņu nav???

Nē, es nespēlēju fermu. Es izpalīdzu brālim, kamēr mazā, baltā Huawei kastīte remontā...