Vakar saņēmu kārtējo triecienu savai pašapziņai. Uz brīdi noteikti.
Biju kādā pasākumā. Dejas un muļķīgas spēles mijās ar kopīgu muzicēšanu. Neizpalika arī leģendārā spēle - dejo ar slotu (Nosaukums pirmsākumos gan laikam bija cits. Šis aizgūts no kāda Tv3 šova). Tātad, kur paliku... Ak, jā. Spēle. Jautri, visi dejo, mainās ar deju partneriem, mētā slotu. Līdz attopos talantīgā pianista rokās. Cik pamanīju, viņam ir tikai divi trūkumi - patiesi skarbs sarkasms un ne visai spīdošā dejotprasme. Tā kā reiz man tika mācīts, ka jāļauj puisim vadīt, lai cik arī slikti viņš dejotu, tā arī darīju. Drīz vien viņš iesaucās "Vai tad nevar beidzot mūziku apstādināt?" Ak, jā! Protams, ka viņš grib ātrāk tikt no manis vaļā! Protams, ka es slikti dejoju! Protams, ka es izskatos drausmīgi un viņš ar mani nevēlas kopīgu pat pusminūti dejas!

Bet tad es padomāju. Un ja nu es tobrīd nebiju vienīgā ar plaukstošu kompleksu buķeti prātā? Ja nu patiesībā arī viņš pārdzīvoja, ka nespēj meitenes virpināt pa deju laukumu tā, kā viņa draugs? (Es atkal kādu nedēļu jutīšos kā invalīde. Ak, vai. Vēl izlaidums un augsti papēži. Būs smagi...) Ja nu viņš vienkārši nespēja atļauties dejot ar mani, tikpat kā nepazīstamu meiteni, tāpat kā ar kursa biedrenēm? Un var jau būt, ka viņa tiešums un brīžiem pat kaitinošais sarkasms katrā izrunātajā teikumā patiesībā ir aizsargmūris. Vairogs.

Nu, patiesību jau droši vien nekad neuzzināšu, tāpēc atļaušos pieņemt to labāko variantu. Tas ir, ne jau man vienīgai viss neizdodas kā nākas (auč, tagad zinu, cik traumējoši ir izklaidēties kopā ar mūziķiem). Ne jau man vienīgai ir trūkumi un šad tad uzpeld pa kādam kompleksam. Galu galā, arī viņš ir tikai cilvēks!