Jūtos kā traks zaķis uz karstām oglēm.
Bet šoreiz es mācos no kļūdām. Man ir divas ekstra krāsas kasetnes manai drukas iekārtai, man ir mana mapīte, ko jau pirms mēneša pamanījos atrast un atvest uz Rīgu. Un mans darbs jau ir pabeigts!
Nu labi, tikpat kā pabeigts, bet pašlaik nav manos spēkos to visu nodarīt līdz galam. Pārsteidzoša vienaldzība pārņem, jo tagad viss atkarīgs no pavisam citiem cilvēkiem, ne manis. Un tas tas mani atbrīvo no atbildības. Itkā...
Ai, nebūs liela nelaime, ja arī viss paliks kā ir. Damn, es pat kļūdas vairs nevaru atrast!
Bet tā diskusijas daļa man tik un tā nepatīk. Tā ir, ka nav iedvesmas. Nekas, maģistra darbā diskusiju rakstīšu mēnešiem, lai varētu noķert īsto iedvesmu. Tādu, kāda man bija literatūras apskatu rakstot. Ja man jāizvēlas, kas man no tā darba patīk vislabāk, tad tas viennozīmīgi ir literatūras apskats!

Šodien bija interesants eksperiments. Es, kofeīna atkarīgā, nedzēru dienišķo brokastu kafiju un brokastu vietā nograuzu pāris cepumus ar šokolādes pildījumu. O, tādas sajūtas ap pēcpusdienas laiku! Pilnīgi viss pie vienas vietas. Nekādu vēlmju, nekādu emociju, nekā. Staigājošs kabacis! Nejauks, nedaudz īgns kabacis ar simts gadus nemazgātiem matiem, izsmērētu skropstu tušu un un pumpainu ģīmi. Bet kā jau teicu - viss pie vienas vietas.