Ir pagājis tikai gads - garš, pilns prieka, pārdzīvojumu un asaru - un jau atkal gatavojos pakot mantas, lai dotos tālāk. Gluži kā filmā Šokolāde.
Tikai tagad es drebu pie visām miesām kā apšu lapa. Tagad pēkšņi grasās mainīties tik daudz kas, ka sirds bailēs saraujas. Jā, bail no nezināmā. No pārmaiņām, jo nav jau iespējams paredzēt, kur tās aizvedīs.
Var jau būt, ka šīs bailes ir cilvēciskas un racionālas. Un tās visas ir tikai iedomas. Jo tas būs savējo dzīvoklis. Bez svešiem ļaudīm, saimniecības dalīšanas un kaut kādiem ierobežojumiem (kurus pašlaik veidoju galvenokārt tikai es pati). Bez ļembasta rītos, kad gribas ilgāk pagulēt, un izplūdes gāzu aromāta istabā. Bez svešu strīdu klausīšanās un logu uz Ziemeļu pusi.
Tomēr arī bez Čiekurkalna klusuma, Alfas, elektriskās plīts, atlaides autobusa biļetei, mazpilsētas atmosfēras, tramvaja (tas tikai pierāda, ka cilvēks var pieast pie visa), vilcienu vērošanas, mājīgas virtuves un... Un bez kā tad vēl? Dzīves sīkumi, vai ne?
Eh, ko gan es baidos? Jebkurā straumē gadās pa akmenim, kas plūdumu atsit atpakaļ. Ūdens pavirpuļo un dodas tālāk.